Jau no agras bērnības biju slims. Es dzīvoju bērnunamos un no vienas ģimenes nonācu pie otras, jo slimības dēļ neviens negribēja mani paturēt. Taču man paveicās, kad mani adoptēja. Tālākā bērnība bija lieliska. Augot man bija sajūta, ka viss būs brīnišķīgi. Bet tad, 17 gadu vecumā, visas manas cerības sabruka. Iedomājieties sajūtu, ka visi apkārt cenšas tevi sāpināt, nodarīt pāri un nogalināt. Un tu patiešām tici, ka tā ir patiesība. No paranojas, kuru piedzīvoju, man sākās mānija. No mānijas sākās halucinācijas. Tas viss kopā ar bipolārajiem traucējumiem lika man zaudēt kontroli pār savu dzīvi. 

Atceros to brīdi, kad rakstīju pašnāvības vēstuli. Cilvēki nesaprata, ka jūtos tā, it kā būtu apgrūtinājums visiem, kas mani mīl. Tieši to manas smadzenes lika man domāt. Tik liels ir domu spēks. Es izkāpu no autobusa. Lēnām gāju pāri "Zelta vārtu" tiltam. Cilvēki brauca un gāja man garām. Kāda sieviete pienāca pie manis un teica: "Vai varat mani nofotografēt?" Tad viņa pateica "paldies" un aizgāja. Tajā brīdī es sev teicu: "Nevienam es nerūpu." Patiesībā es rūpēju visiem. Vienkārši nespēju to pamanīt. Es ieskrējos un, izmantojot savas rokas, pats sevi katapultēju brīvajam kritienam lejā. 

Vēlos teikt tieši to pašu, ko 19 pārējie, kas izdzīvoja, lecot no "Zelta vārtu" tilta. Brīdī, kad manas rokas atrāvās no tilta margām, jutu tūlītēju nožēlu. Atceros, ka tajā brīdī nodomāju, ka neviens neuzzinās, ka tajā brīdī nemaz negribēju mirt. Četru sekunžu laikā es kritu ar ātrumu 120 km/h. Es ietriecos ūdenī un jutu tik spēcīgas fiziskās sāpes, kādas nekad vēl nebiju piedzīvojis. Mani izglāba krasta apsargs. Patiesībā viņš bija izbijies, kad viņam atbraucot, es vēl biju dzīvs. Viņš ienira ūdenī un izvilka mani uz laivas. Šis vīrietis teica: "Vai zini, cik cilvēku, kurus šeit izvelkam no ūdens, ir jau miruši?" Es teicu: "Nē, un negribu to zināt." Vīrietis uzlika roku man uz pieres un teica: "Tu esi brīnums." 

Tiklīdz mans tēvs ienāca slimnīcā, es viņam teicu: "Piedod!" Un viņš teica: "Nē, Kevin, tu man piedod". Mūsu abu tūlītējās reakcijas bija vainas apziņa. Lai gan es nenomiru, es ļoti daudziem cilvēkiem sarūpēju milzīgas ciešanas un sāpes. Viņiem vēl aizvien ir atmiņā tā diena, kad sev mēģināju atņemt dzīvību. Reiz jautāju tēvam, vai viņš baidās, ka es beigšu savu dzīvi pašnāvībā. Viņš atbildēja: "Katru reizi, kad zvana telefons, mana pirmā doma, vai Kevins vēl dzīvs?" Ar savu rīcību es atstāju neatgriezenisku iespaidu uz savu tēvu. 

Pēc lēciena atlabšanas ceļš bija diezgan garš. 11 gadu laikā es pabiju psihoneiroloģiskajā slimnīcā 7 reizes. Man joprojām ir visi agrākie simptomi - mānija, depresija, psihoze, halucinācijas. Tikai tagad es zinu, kā ar to sadzīvot un tikt ar to galā. Šo gadu laikā esmu izveidojis atbalsta tīklu ar cilvēkiem, lietām, nodarbēm, kas neļauj man cīnīties vienam. Tātad viss ir labi, pat ja nav labi. Viss nav kārtībā tikai tad, ja tu nespēj palūgt palīdzību, kad tā nepieciešama. .