Gribēju pasūtīt japāņu akvereļkrāsas, bet izrādās, ka izpirkts ne tikai mazais, bet arī lielais komplekts. No otras puses, prieks, ka šajā laikā cilvēki vairāk pievēršas hobijiem, dara to, kas sagādā prieku, rada kaut ko skaistu. Un ja būs harmoniski, vienmēr pastāvēs iespēja nopirkt cita veida krāsas. Tāpēc šis fakts vairāk izbrīnīja un nedaudz pat iepriecināja.

Esmu ievērojusi, ka tagad uz ielām vairāk skrējēju nekā parasti. Skrien arī ģimenes ar bērniem. Tas arī šķiet jauki un mīļi. Arī tas, ka vakaros uz ielām pastaigājas daudz pārīšu vai vecāki ar bērniem.

Kas vēl noticis? Esmu jau pieradusi pie klusā bērnudārza pāri ielai, turklāt gaismas dēļ vairs nav jāveras pretī tumšiem logiem. Arī klusās mazpilsētas ielas vakaros vairs nebiedē. Jo arī iepriekš tās bijušas diezgan klusas. Prātam vairs nešķiet dīvaini, ja uz ielas pretī nākošie cilvēki pāriet otrā pusē, it kā mēs būtu viens otram kāds apdraudējums. Cik interesanti noteikumi, pat ja reizēm paliek bail. Taču nav tā, ka arī iepriekš nebūtu domājusi par sabiedrības organizāciju un kārtību. Galu galā nav gluži tā, ka brīvās gribas vispār nebūtu.

Jācenšas strādāt ar izkropļojumu 5. enerģētiskajā centrā, t.i., ar runu un komunikāciju. Laikam jau viss notiek harmoniski. Ja sāc par daudz muldēt, pa telefonu brīvprātīgo koordinatore atgādina par novārtā atstātajiem pienākumiem, kurus gan šīs situācijas dēļ pagaidām nevar veikt. Taču kundzi sazvanīju, tātad mierīgakos laikos viņu varēšu apciemot un palasīt priekšā.

Laikam šo svarīgi ierakstīt šeit, lai beidzot atsāktu trenēties dziedāt, lasīt priekšā kaķiem vai laulātajam draugam. Katrā ziņā ir izteikts nodoms trenēt balsi.

Vispār tik daudz kas vēl jāmācās. Laulība ir vajadzīga, jo pats sevi nevar īsti mīlēt.