Izgāju ārā saulītē uz brīdi, šķiet, ka pat putni ir pieklusuši. Mazpilsētas parkā uz soliņiem sauļojās seniori, otrā parkā rotaļājās pāris bērnu. Nedaudz sirreāli skatīties uz tukšajiem afišu stabiem. Savrupā daba palīdz, neviens cilvēks šodien uz ielas nenorādīja vai nenolamāja mani, ka eju par tuvu (mamma gan atstāstīja, ka kāds nīgrs onkulis viņu nodēvējis par suku, jo atļāvusies apdzīt). Tētim briesmīgs klepus (kā jau katru gadu ap šo laiku). Tagad tiešām gribas nolīst savā migā. Sarunāju ļoti ātru darbu nodošanas termiņu. Tādā ziņā tagad darbs šķiet kā laba atpūta prātam. Rīt jānopērk sveces saulstāvju "ugunskuram". Nē, neburšos. Gaidīšu un atzīmēšu pavasara atnākšanu.