Laikam pirms diviem gadiem lasīju grāmatu "Saules kodols", bet toreiz vēl naivi domāju, ka autores radītās pasaules distopijas likumi uz reālo dzīvi neattiecas. Burtiskā nozīmē jau arī neattiecas, bet reizēm šķiet,ka esmu kā morloka, kurai jāmaskējas par eloju.

Vai tā ir augstprātība gribēt būt tam, kas esi patiesībā? Vai tavu personību var ierobežot kastītes? Varbūt tiešām nemaz tādas nemainīgas ammenī cirstas personības nemaz nav. Un Tu pati vari sevi radīt un izdomāt no jauna sevi tā, lai tevi pieņemtu sabiedrība, taču saskaņā ar saviem ideāliem. Teorētiski jau skaisti, bet kā būs praksē?