"Faktiski es biju slims, taču to kaiti nevar izskaidrot tik vienkārši kā gripu. Pēc savas pieredzes zinu: cilvēki izturas krietni līdzjūtīgāk, ja
redz tavas ciešanas, un es jau tūkstošo reizi mūžā sapņoju par masalām vai bakām, vai kādu citu skaidri diagnosticējamu slimību, lai tikai atvieglotu dzīvi sev un pārējiem. Jebkas būtu labāk par patiesību.
Es atkal atslēdzos. Bilde pazuda. Vienubrīd es joņoju uz riņķi, bet nākamajā acumirklī mans prāts ar pūlēm vilkās pa apli kā vecs, artrīta mocīts suns, kas mēģina apgulties. Un tad es vienkārši izslēdzos un ieslīgu miegā, bet ne tādā miegā, kādā pavadām nakti. Iztēlojieties ilgu, tumšu miegu bez neviena paša sapņa.
Es neatklāju viņam vienu: es gribu palikt dzīvs. To nebilstu tādēļ, ka, redzot biezo mapi Embrija priekšā, saprotu: viņš nemūžam tam nenoticētu. Un viņš nemūžam nenoticētu vēl kam būtiskam - es cīnos, lai atrastos šeit, šajā sūdīgajā, sačakarētajā pasaulē. Kad stāvu uz zvanu torņa dzegas, runa nav par nāvi. Runa ir par situācijas kontroli. Runa ir par to, kaut nekad vairs nenāktos ieslīgt miegā."
Dženifera Nivena "Mūsu spožās dienas"
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}