Nezinu, kāpēc pirms pāris nedēļām man šis jautājums šķita apsūdzošs un ievainojošs. It kā tavai eksistencei būtu vajadzīga kāda speciāla atļauja, kas atkarīga no radīšanas. Esmu tas cilvēka tips, kam labāk patīk pats radīšanas process. Līdz ar to bieži ir jautājums, vai vajag pasauli piesārņot, ja jau man nav svarīgi kādam rādīt rezultātu? Taču piekrītu, ka radošu pašizpausme dzīvi padara skaistāku un krāsaināku. Tāpēc reizēm ir interesanti emocijas izteikt caur kustību, kas klasiskā nozīmē diez vai skaitās deja. Šo to esmu aizguvusi no kustību un dejas terapijas, kad atklāju, cik interesanti ķermenis pats spēj kustēties ne tikai gravitācijas spēka ietekmē. Un kustība arī nepiesārņo izteikti materiālā nozīmē.
Es daudz ko radu tikai domās. Tādā ziņā es varu krāt, krāt idejas kaut kādā tikai sev redzamā mākonītī. Un tad pēc laika aizmirst vai ātrā tempā pēkšņi visu izlikt. Un tā īsā laikā var paveikt ļoti daudz un strādāt ātri.
Pēdējā laikā man patīk tikai vērot, meklēt dievišķo cilvēkos un spēlēties ar kaķiem.