"Iepriekšējos gados es biju juties drošs, bet tad pienāca brīži, kad manīju, kā blāva vakara gaisma krīt pustumšajā gaitenī vai kā mijkrēslī koki izpleš spocīgas ēnas pār ainavu, un tad manī piepeši kaut kas sarāvās. Tas, ka atrodos uz planētas, kas neaptveramā ātrumā šaujas cauri Visumam, man šķita tikpat šausminoši kā jaunā, satraucošā doma,ka nāve ir neizbēgama. Manas bailes bija kā plaisa, kas plešas plašumā. Es sāku baidīties no tumsas, no nāves, no mūžības. Šī doma sadzēla manu pasauli, un, jo biežāk es par to visu domāju, jo vairāk attālinājos no saviem nereti bezrūpīgajiem, līksmajiem skolasbiedriem. Es biju viens. Un tad es satiku Alvu."