Tās bija garas pēcpusdienas...
Ādams Zagajevskis

Tās bija garas pēcpusdienas, kad mani pameta dzeja.
Plūda pacietīgi upe, stūma uz jūru slinkās baržas.
Tās bija garas pēcpusdienas, ziloņkaula krasti.
Uz ielām bija izklātas ēnas, un izstādes pilnas lepnu manekenu,
kas skatījās man acīs spītīgi, zinoši, droši.

No licejiem iznāca profesori ar tukšām sejām,
it kā Homērs būtu viņus pievarējis, pazemojis, nokautējis.
Vakara avīzes pauda satraucošas ziņas,
bet nekas nemainījās, neviens ne soli nepielika.
Logos neviena nebija, tevis nebija,
un pat mūķenēm, šķiet, bija sameties kauns par dzīvi.

Tās bija garas pēcpusdienas, kad pazuda dzeja,
un es paliku viens blīvā pilsētas moloha ieskauts
kā nabadzīgs ceļotājs, kas apstājies pie Gare du Nord
ar pārlieku smagu smagu čemodānu, kas pārsiets ar virvi,
un uz kura sāniem līst lietus, melns septembra lietus.

Ak, pasaki, kā izārstēties no ironijas,
no skatiena, kas redz, bet neieskatās; pasaki, kā tikt vaļā
no klusēšanas.

Atdzejojusi Ingmāra Balode.