Mjā. dažreiz liekas, ka Tu iepriekšpieņem, ka Tevi nesaprot, un, ja otra teiktajā ir kaut viena doma, kas ir pretrunā ar Tavu pārliecību par Tavu pasauli, Tu ļoti agresīvi uz to norādi.

Tā gan nav, ka iepriekšpieņemu. Vnk nesaprotu, ko man saka, jo rada tādu kā izbrīnu vai šoku - kāds pamats jums tā domāt vai - kā kaut ko tādu var iedomāties? Tāpēc arī reakcija var būt visāda, ja tik negaidīti pārsteidz. Jo apgalvo pretējo tam, kam jūties. Vakar arī nesapratu, kāds pamats tam, lai kaut kas skaustu. Un tad domāju, domāju, līdz varbūt tiešām iedabūšu šo skaudību sevī, lai būtu citu acīs ticamāks cilvēks. Lai gan pirmā reakcija bija: Kāpēc? Par ko? Mēs visi esam ierobežoti savos priekšstatos par to

Es jau esmu pieņēmusu, ka tā ir kaut kāda dzīves mācība, ka cilvēki izteiks spriedumus pirms aprunājas ar mani, kā es patiešām jūtos. Vnk vēl jāmācās daudzas valodas. Un būtībā citu priekšstati vairs nav nemaz tik svarīgi, jo ir daļa no visa, kas ir, pat ja manā pasaulē daudz kas no tā šķiet svešs. Būtībā man arī ir savi pieņēmumi, tikai kopš tīņa vecuma jau ar to esmu strādājusi vai apzinājusies, tāpēc ir kaut kā citādi. Lai gan man arī pasprūk neloģiskas frāzes Cilvēki ir tādi un tādi, lai gan būtībā riebjas tik paviršs apgalvojums.

Mums tieši par to lekcijā stāstīja. Ka ir tādas kā zināšanu rūtis -

1) Cilvēks par sevi zina, citi nezina
2) Cilvēks par sevi nezina, citi nezina
3) Cilvēks par sevi zina, citi zina
4) Cilvēks par sevi nezina, citi zina

Lūk, un tagad rodas iespaids, ka Tu nespēj saprast, ka ir lietas, ko Tu par sevi nezini, bet citi ir pamanījuši un zina. Un, ja citi uz tām norāda, turklāt tās nesakrīt ar Tavu tēlu par sevi, sākas izbrīns.

Lūk, šāda shēma man ir galvā, pat ja es nebiju tādu redzējusi, taču līdzīgu izdomāju pati. Bet tā kā esmu tikai cilvēks, protams, es visu nepamanu. Tikai ar laiku. Tāpēc domāt ir labi:) Būt saskarsmē ar citiem ir labi:)
Bet ir lietas, kas ir pagrābtas no zila gaisa, kurām noteikti nepiekritīšu.

Es vakar gribēju tieši izrunāt, no kurienes aug kājas tam un tam. Bet cilvēkiem nebija ko teikt, kad tieši pajautā. Man nav problēmu konstruktīvi izrunāt visu, ja ir aizspriedumi. Bet bez ierunām es nevaru pieņemt apgalvojumus. Gribu saprast, kā tas domāts, kāpēc, kāds pamats. Ja nepaskaidro, tad palieku vnk confused

Bet tam maz saistības ar tevi. Tu vienmēr esi gatava runāt un runāt. Nu gandrīz vienmēr.

Ir daudzas lietas, ko man vienkārši skolotāji ir teikuši, lai Tev pasaku/uzrakstu, par kurām man nav ne jausmas, kāds tam sakars ar realitāti, jo Tev ir lērums dzīvju, pieredžu, kuras Tu pati pilnībā neapzinies, kur nu vēl es.

Ja kaut ko teikt ir harmoniski tāpēc, ka tas rosina padomāt, un šī padomāšana ceļ apziņu, tad ir skaidrs, kāpēc skolotāji liek man rakstīt Tev "sviestu". Taču apzinos, ka no malas tas tiešām ir "sviests".

Es e-pastā uzrakstīju. Ja runa ir tikai par mūsu komunikāciju, tad man daudz ko iebilst par taviem komentāriem.