Visvairāk bail no tā, ka kaut ko sākšu uzskatīt kā pašu par sevi saprotamu, ieslodzīšu sevi kādas terminoloģijas būrī un vairs nespēšu uz visu kritiski paskatīties no malas.

Nekad neesmu gribējis būt akls sekotājs, kam tikai dod norādes par augstāko patiesību, kura jāpieņem bez ierunām un šaubīšanās.

Varbūt tāpēc man patīk tā brīvība, ko sniedz māksla. Jo tur tev var iedot tikai aptuvenu karti virzībai, bet atbildes jāmeklē pašam.

Varbūt arī zinātnē daļēji tas iespējams, bet kaut kādā ziņā daudz kam jāpielāgojas. Taču vismaz veselīgs skepticisms tur ir pieņemams.

No otras puses, tas izskaidro, kāpēc īsti nekur nevaru iesakņoties, ja tik daudz ko apšaubu.