Aizmirsties tik tālu, ka viss pilnībā no sevis izkratīts laukā. Iestājusies tāda kā nejūtība, kas bija svarīgs vēl pirms dažām dienām, tagad mazsvarīgs. Sajūta, ka nemaz īsti neeksistēju. Manis nav. Galu galā, ja tikai smadzenes un ķīmiskie procesi veido šo realitāti, kāda gan man vispār gar to daļa? Varbūt eksistenciālais tukšums ir pierādījums dvēseles eksistencei.