"Pasaulē, arī mākslas vidē, valda liela nevienlīdzība, kas daļai sabiedrības ierobežo vai pilnībā liedz piekļuvi resursiem. Šiem jautājumiem jaunajā grāmatā veltīts stāsts Seja. Tā pamatā ir tikšanās ar kādu jaunu sievieti no Rumānijas, kuras ģimene bija emigrējusi uz Zviedriju. 2013. gadā viņa uzaicināja mani piedalīties mākslas projektā Berlīnē, kur es ar izbrīnu atklāju, ka nacionālās atšķirības arvien pastāv.

Māksliniece bija izveidojusi nelielu izstādi, par kuru man bija jāraksta eseja. Tajā bija iekļauti mazi, šķietami nenozīmīgi objekti, piemēram, cigaretes izsmēķis vai bērna kaklarota ar vārdu "Letīcija". Man nebija ne jausmas, ko tas viss nozīmē. Lūdzu mākslinieci nedaudz par šiem priekšmetiem pastāstīt. Mēs apsēdāmies galerijas birojā, un tad piepeši viņa sāka runāt par savu pagātni, atmiņām un ģimeni, sarežģītajiem dzīves apstākļiem, migrācijas radītajām traumām un valdošajiem stereotipiem, ka austrumeiropieši ir "Eiropas ubagi". Viņa runāja bez apstājas gandrīz 50 minūšu – tieši tik, cik gara ir viena psihoanalīzes sesija. Viņa bija ļoti dusmīga, un šīs dusmas ir pilnīgi attaisnojamas.

Šādas lietas virspusē uzpeld reti, jo mākslas pasaulē visi ir tik pieklājīgi un jauki, mēs izliekamies, ka esam vienādi. Piepeši viņas stāsts kā izvirdums gāzās pār mani. Es to neuztvēru kā personīgu uzbrukumu, bet sāku pierakstīt viņas teikto – šāds paradums man izveidojies kopš tiem laikiem, kad strādāju par žurnālisti. Nolēmu, ka savā tekstā sniegšu platformu, lai šīs sievietes balss skanētu tālāk, un tā radās šis stāsts."

https://www.diena.lv/raksts/kd/maksla/pieprasu-jaunus-kriterijus-pasaules-kartibai-14209826?fbclid=IwAR2BF4JRK4_5Fs7_-ZTJBe_Zg8TJ9FQfZgwgOs5iKyrl6FNt98mMjyItva8