Normāls plāns, tikai vispārīgs.

Tad laikam jāuzraksta kas konkrētāks, kāda es gribu būt bez bažām kādu šokēt:)

Slima suņa murgi

Kaut kādas ilūzijas jau vajadzīgas, lai spētu normāli eksistēt un nejustos kā šajā dziesmā - https://youtu.be/sAfXFW1rUvU

atkarājas no metodes un konkrētika prasās, a citādi var mēģināt :D

Man vairāk interesē ko tu un citi leiputriju un nirvānu sapņotāji iesāktu ja izdotos tur nonākt. Jo pasaule kur "visas dzīvās būtnes atbrīvotas no visām problēmām un to cēloņiem" ir pasaule kur ir beigusies ne tikai jēga bet pa lielam arī iespēja vispār jebko darīt. Cilvēkam tomēr vajag šturmu un drangu lai taptu kkas lielāks par pirdienu.

nesatraucies problēmu pietiks, risināt viņas vnk ir pareizais virziens

Tas jau ir ideāls, pēc kā tiekties. Un nemaz neparedz iespēju, ka visas problēmas izzudīs.

Izklausās, ka viens nav karotājs, bet, lai būtu jēga, dažreiz šķiet, ka ar sevi nepietiek.

Vai arī cilvēks neapzinās, ka viņam nav nekādas daļas par citu būtņu problēmām un mieru.

Ja visi kaut kādā ziņā esam saistīti, tad ir. Galu galā dzīvojam sabiedrībā, dalām publisko telpu. Tas ir viens līmenis.

Varbūt esmu ieprogrammēta risināt citu cilvēku problēmas:D

Dzīvošana tikai sev rada lielu izolāciju. Ja esmu tikusi galā ar sevi, tad arī ir spēks un jēga palīdzēt citiem. Savādāk sanāk kā sakāmvārdā: Aklais aklam ceļu rāda.

šā teiciena sakarā uzsvēru, ka tikt galā ar sevi ir caurmērā ļoti ilgs process. Tāpēc mesties palīgā citiem agri mēdz būt aplam.

I wasn't born yesterday:D

P.S. Nevajag jau uztver arī tik burtiski. Pa šo ceļu lēnām kā gliemezis jau virzos kādus desmit gadus. Viss atkarīgs no spējām un paša attīstības. Tā ka no worries.

Visu viens nevar izdarīt, bet tas nenozīmē, ka kaut ko darīt nav jēgas. Ja dzīvo pasīvi izolētā pasaulītē, nekas nemainīsies. Pat Sartrs ir teicis, ka iesaistīšanās piešķir jēgu dzīvei.