Jāatrod sirdsdarbs, kam redzi jēgu. Kādreiz es gribēju nozīmīgu darbu, ar lielu atbildību, citādi androīdi kļūst depresīvi, ja izmanto tikai daļēji savas spējas:D
Žurnālā "Ieva" reiz izlasīju, ka emocionālā inteliģence vajadzīga pat biroja dabā. Nu vismaz vadītājiem noteikti. Un darba devējs reizēm to vērtējot augstāk nekā ļoti augstu IQ. Vismaz atceros, ka bija rakstīts aptuveni tā - "mūsdienās nepietiek tikai ar prāta intelektu". Labi, es jau sāku skečot demagogu.
Ja nopietni, tad obligāta prasība, jā. Arī psihoterapeitiem, varbūt arī pedagogiem. Tāpēc arī sāku šaubīties par sevi.
Jēdzīgāk tomēr darīt to, kas padodas. Es te vairāk par profesionālo jomu, ne hobijiem. Nevajag darīt sev pāri. Jo tā būs tikai sevis salaušana, nevis izaugsme. Izaugsme ir tad, ja cilvēks attīsta savus talantus.
Es te jau par emocionālo inteliģenci. Ko, tāpat kā mentālo inteliģenci, var trenēt. Citādi sanāk, ka cilvēkam jāsaka: "Es jau tāds padumjš, bet ar zelta rokām, un man tas ir ok".