"Savas dzīves trīsdesmit sešos gados viņš bija iemācījies būt nemanāms, neredzams, lai vairs neizsauktu smieklus un zobgalības, kas atskanēja no visām pusēm, tiklīdz viņš tika pamanīts. Viņš negribēja būt ne izskatīgs, ne neglīts, ne resns, ne tievs. Belnēns vēlējās vien palikt kā vārgs siluets, tik tikko pamanāms ar acs kaktiņu. Saplūst ar apkārtni, noliegt sevi un turēties citurienē, tur, kur neviens nespētu viņu sasniegt. Visus šos gadus Belnēns Vemols vienkārši neeksistēja, izņemot tos brīžus, kad drūmajā stacijā katru nedēļas rītu mīdīja peronu. Katru dienu vienā un tajā pašā stundā vīrietis gaidīja pienākam vilcienu, nostājies uz abām kājām uz baltās līnijas, kas iezīmēja robežu, kuru nedrīkstēja pārkāpt, riskējot nokrist uz sliedēm. Šai nenozīmīgajai, uz betona novilktajai līnijai piemita savāda spēja nomierināt. Šeit stacijā kapličas smakas, kas pastāvīgi dreifēja viņa galvā, kā uz burvju mājienu izgaisa. Un tās dažas minūtes līdz vilciena pienākšanai viņš mīdīja balto līniju, it kā mēģinot tajā izšķīst, skaidri apzinādamies, ka šis brīdis ir tikai iluzora atelpa un vienīgais veids, kā aizbēgt no brutalitātes, kas gaidīja aiz horizonta, būtu nokāpt no līnijas, uz kuras viņš muļķīgi gāzelējās, un iet mājās. Jā, Belnēns varēja padoties, atgriezties gultā un ieritināties atpakaļ vēl mazliet siltajā nospiedumā, ko tur pagājušajā naktī bija atstājis viņa ķermenis. Un gulēt, lai aizbēgtu. Tomēr jaunais vīrietis vienmēr samierinājās un palika uz baltās līnijas, aiz viņa drūzmējošos pastāvīgo pasažieru pūļa murdoņas ieskauts; pievērstie skati viegli dedzināja skaustu, atgādinot, ka viņš joprojām ir dzīvs. Gadu gaitā daži braucēji sāka viņam izrādīt iecietīgu cieņu, kādu parasti atvēl nekaitīgiem pamuļķiem. Belēns viņiem bija kā svaiga gaisa malks, kas divdesmit minūšu garajā braucienā uz īsu brīdi izrāva viņus no vienmuļās ikdienas."

Žans Pols Didjēlorāns "Lasītājs vilcienā 6.27"