Tikko izlasīju Blēza Sandrāra "Lieldienas NY".

Šodien man patika cilvēki uz ielas un kustīgais ūdens ar krāsām. Tik daudz ko vērot un es nemaz nepagūstu visu. Kad iestājās tumsa, tad piesitās kaut kāds ļaunums. Visaur melns un uz asfalta atspīd dzeltenās lampas. Kļūst baisi un tad, raudiens, apjukums, neērtības sajūta, ka esi. ka viss ir nepareizi un dzīvoju pilnīgi aplam. No tā sāk mazliet griezties galva, vajadzētu apsēsties, bet es tik turpinu iet, izeju cauri vecpilsētai un jau esmu aizmirsusi, ka ir svētki. Līdz attopies pie tumšās upes. Tur nomierinājos, skatoties uz kreisā krasta ugunīm, klausoties tramvaja skaņas, mašīnu dūkoņu un dunošo preču vilcienu. Un tas man patīk, jo ir tāda sajūta, kad ceļo. Kāpēc visi ŠO NENORMĀLO TIZLUMU PACIEŠ? Un tos, kuri kliedz, nedzird??? Rakstnieki raksta, mūziķi raksta, tiek uzņemtas filmas, rādītas bildes, un it kā jau citi lasītu, skatītos, klausīties, bet kāpēc viss paliek pa vecam? Kāpēc nekas nemainās? Vai māksla nevar būt nekas nopietns, tāpēc to neuztver nopietni? MUĻĶĪBAS!!! Tā var, jā, var tā dzīvot. tikai cilvēki sev iestāstījuši, ka nevar.

Tagad jau ir pusnakts. Tik daudz kas jāizlasa, bet tam nav spēka. Domas joprojām smukā kastītē. Tādā noskaņojumā laikam neko neuzrakstīšu. Māksla pret patērēšanu. Imminent plosa sirdi, pārplēš visu un liek locīties šite pie galda sāpēs. Tagad nespēju mierīgi nosēdēt. Mūzika par ātru un manas sastingušās domas netiek līdzi. Ir skumji, Aizveru acis un redzu garus vilciena vagonus. Tas mani vairs nenomierina. Satrauc. Elektrības traucējumi. Prāta darbības traucējumi. Visur vieni vienīgi pārrāvumi. Tici. Netici. Šaubies nogursti.

Laikam rudenī dzimuši cilvēki ir drūmi. šis žurnāla smagums nenāks nevienam par labu, jo pasaule jau tā ir pietiekami drūma. Bet šodien es nespēju ķiķināt - hihihihi...