Lasu H. Matuļa grāmatu "Vidusšķiras problēmas." Ja atmet pašironiju un wannabe intelektuāli sevī, var šķist depresīva. Lai gan mānīgi domāt, ka autors ar smīnu grib ievietot visu kastītēs, lai radītu ko konceptuālu. Kopumā šķiet, ka lasu Rīgas laika anekdotes vai antropologa novērojumus. Lai gan nevar teikt, ka grāmata man derdzas. Tikai sākumā šķita pārāk ciniska. Tā iet, ja pārāk ilgi dzīvo eskeipismā. Daudz pretrunīgu iespaidu par šo darbu, jo būtībā esmu pārāk nopietns cilvēks, lai spētu pilnībā novērtēt autora humoru. Taču es spēju ātri adaptēties. Ja sākumā ēkā šķiet auksti un nemīlīgi, tad uz beigām pat vairs nejūties tā, jo kāds ir iedevis mīkstus spilvenus un pledu. Un tad jau nekas vairs nešķiet pārāk pretenciozs.