Nāk tāda pizģeca sajūta - vēl ir tikai rītdiena, bet parīt, agri no rīta eju uz potenciālo darbu TV - nu, to es izdarīšu, bet vai man tajā rītā arī dos priekšā līgumu parakstīt; iespējams. Bet es noteikti to negribu, noteikti. Bet tagad atkal sāk migloties, sak, varētu. Tā satvistot sevi (Inese_tk par to labi rakstīja)...

Tādās darba pārrunās taču vispār neapskata veidu, kā strādā, kas par cilvēkiem apkārt, tikai - šito ručku māki grozīt? Vot te būs drusku stresiņš. Ka tur viens ar otru graužas, tā ir nepamanīta norma. Nu, dabiski, kā dara visi, to vairs nepamana.

Tajās sarunās ir (bija) tik daudz lieka, iešana pa apli - piemēram, "darbs nav smags", kāpēc to atkārtot trīs reizes. Nu, skaidrs, kāpēc - tāpēc, ka runātājs netic tam, ko saka. Un mani tieši šitais, nevis darbs un ručka, ko es mācētu grozīt, bet tieši šitais izsit ārā. Un es būšu tieši tāds pats, jo melošu, ka man tā televīzija kaut ko nozīmē, sākot jau ar sevi. Un tad valoda paliek neskaidra.

Bars ar cilvēkiem, par kuriem man ir aizdomas, ka tiem vienam gar otru nav nekādas daļas. Tas ir tā, kā lietas mūsdienās notiek un to neviens vairs nepamana. Vai ne, lol? Tikai manas aizdomas, he he he, lol.