Es gribu par to parunā
Apnicis visu laiku izlikties. Nolēmu, ka šī būs vieta, kur pateikt visu tā, kā tas ir.
Cik klades nav aizsāktas, jo gribas parakstīt dienasgrāmatu. un vienalga, pat tur es neesmu bijusi patiesa.

Man ir problēma. Es atkal iemīlos. Bet NEDRīKSTU! Vienkārši nedrīkstu.
Pie viņa īrēju dzīvokli, līdz ar to diendienā iznāk būt blakus. Viņš ir tik mežonīgi mīļš. Bet tieši tas ir tas, uz kā uzķeros. Jau kuro reizi!
Pilnīgi dusmas uz sevi.

Bijušajam apsolīju, k būsim kopā, bet man ir vajdzīgs laiks bez vīriešiem. Vienai pašai.
Vienreiz tā jau bija.
Un es iemīlējos un aizdzīvojos 9mēn pie cita. Tagad ar to ir cauri, es pati sev ieskaidroju, ka man nav vajadzīgs vīrietis.. To pašu teicu bijušajam, kurš mani grib atpakaļ. Bet..

Dumjā sirds!
Es sevi ienīstu. Ienīstu par vājumu. Par to, ka nepārtraucu to, kas tik tikko bija iesācies.

Pirmajā vakarā, kad ievācos dzīvoklī, to nosvinējām un es, loģiski, piedzēros. Pārgulējām. Otrā dienā, kauns, protams, jo labas meitenes tā nedara. Un tomēr - vakarā viņš jautā, vai negribu palikt viņa istabā. Man pašai gribējās. Bet NEDRīKSTēJU. Nu vienkārši nevajadzēja. Un es, dumja zoss, paliku. Un viss. Iemīlos. Vienkārši jūtu. Un baidos.

Kur var būt tik stulba sieviete?
aizmukt no visa un visiem gribas.
Vai arī kļūt par lesbieti.

Man ir žēl bijušā. Savā ziņā jūtos kā nodevēja (kas patiesībā arī esmu, fck!). Nu envajadzēja man apsolīt neko.

kā lai aptur savu sirdi???