Diapozitīvs

Kā jau Andrejsalas administrācija nekavējas ziņot, top tur mums Civilās aizsardzības (CA) muzejs. 1. marts bija arī internacionālā CA diena. Tai par godu pazemē esošā (zemē iedziļinātā) Civilās aizsardzības aizsargbūvē (patvertnē) Andrejsalā rīkojam diafilmu un diapozitīvu pasākumu.

Autentiska CA aizsargbūve (kuras arhitektūra tā vien stāsta par LPSR laiku haltūru), autentiskas ekspozīcijas un autentiski diapozitīvi tiks rādīti ar autentisku PSRS Hi-end tehniku. Tādu kā šo diafilmu projektoru. Diapozitīvu saturs: pilsētvide un (Urban Exploration jeb UE). Diafilmu saturs: pilsētvide un CA.

Pasākuma ideja ir DIAlietas un stāsti par un ap CA un UE. Neesmu diži labs runātājs, tamdēļ stāstījuma formā rādīšu šīs DIAlietas iz savas personiskās kolekcijas. To skaitā paša fotografētos (ar 1972. gada Japānas ražojuma Olympus OM-1 spoguļkameru un Fujifilm/Agfa diapozitīvajām filmām). Atmosfēru papildināšu ar Dark Ambient/Industrial žanru mūziku.


Ja kāds nepaspēj uz savākšanās punktu, patvertne atrodas šeit.
 

1. The Confusion (November) 4:46
2. The Old Mirror (December) 2:44
3. Incubation (January) 5:01
4. The Nameless Boys (February) 3:53
5. Witness To 3X3X3 (March) 5:23
6. The Father's Gun (April) 3:13
7. Vertigo (May) 5:30
8. The Cocoon Sphere (June) 5:10
9. The Biological Clock (July) 4:50


Mētājos savā istabā, skan Supuration - The Confusion (November). Metu aci uz Winamp (iekārtots līdz pēdējai pedantisma pilītei, hehe) un skatos, ka vāka bildīte ir savādi attēlota grūtniecība jaunā dāmas ķermenī. Paskatos uz dziesmām un albuma nosaukumu. Incubation. 9 dziesmas. Viss kopā noteikti, ka hinto uz koncepta albumu vai arī uz tādu, kurā dziesmām ir kopīgs saturs. Līdz ar to ieklausos lirikās. Esmu tikko pamodies un lirikas no neta vēl neesmu paņēmis – tālu jāiet. Fiziski. Tāpēc klausos.

Meitene, 16 gadi. Raksta dienasgrāmatu par savu nožēlojamo dzīvi. Figurē vairāki tēli: viņa, kāds nezināmais (smadzenes vai kāds cits?), māte, puiši, bērnības drošība (kurā viņa grib atgriezties), sfēriska vai kubveida elle (matemātiķe-filosofe vai vienkārši aizdomājās, abstrahējās? Hintojoši, hehe). Meitene vēlāk apzinās, ka viņā ir vēl kāds, kurš redz tikai viņas tēlu.

„His soft molten voice in my head. Reverberates throughout the walls of my mind. Storms my heart with its gentle song: „My mother is going to kill me... I would too if I was in her place. She would not know what else to do.” • She (writing on her diary): "...is another way to love me..."”

( ... tālāk ... )
 

Biju še pabijis 2009. gada 8. aprīlī – objekts, kurā ~izdomāju, ka pieturēšos pie vienas strikti subjektīvi tīkamas UE izpratnes – fotogrāfijas. Dāma iedeva fotoaparātu un knipsēju lietas.
Tagad ir 2011. gada 29. janvāris un pirms nedēļas – divām pabiju otru reizi. Par to pateicība sargam, kurš ielaida. Un ne tikai ielaida – uzveda augšā un, kad bijā apstaigājuši lielo ražošanas korpusu, kurš bija pamanījies arī tikt „apgraizīts” (savienojums ar katlu māju noslaucīts no zemes virsas), vīrietis izraka ~20m garu taciņu līdz katlu mājai un tās grandiozajai Steinmüller tvaika krāsnij (trīsstāvu māja augstumā), kas padomju laikos pielāgota gāzei. Pastāstīja arī par to. Patīkami pavadīts laiks un lūk – arī bildes, kuras tapa ar 1979. gada ražojuma Olympus OM-1 spoguļkameru un tajā iebaroto diapozitīvu Agfa CT Precisa 100 filmiņu. Jāpiezīmē gan, ka analogajā formātā ir vēl ~+3 bildes no objekta – digitalizēt tās bija pagalam kroplīgi. Tā, ka šīs un citas bildes (uz šo brīdi 135 pašfotografēti diapozitīvi + 145 ne manas izcelsmes diapozitīvi) var noskatīties pie manis – uz lielā ekrāna pie sienas.

Slaidšovs šeit.
Slaidšovs no pirmā bradājuma objektā šeit.

P.S. Augstāk redzamā bilde ir stereobilde (citiem vārdiem: sena 3D tehnika). To var apskatīt ar Cross-eye tehniku.
Instrukcijas šeit.
 

Dāmas mamma piedāvāja vienu haltūriņu/palīdzēšanu. Kā reiz izrādijās, ka nekad nebiju taisījis gleznas rāmīti. Piekritu un vakar devāmies pēc materiāliem un šodien sāku taisīt. Pašlaik rāmītim ir mīlas četrstūris un kopā visu tur bezgala daiļā un labā D3 standarta līme.

Fun faktori:
- gleznai (uz preskartona) nebija nevienas taisnas malas un neviena 90° leņķa. Kāds ar zobiem to bija izgriezis?;
- nācās to piekropēt ar papīra nazi. Tagad ir taisnas malas un tikai 2gab 90° leņķa. Nobīde par 1-3°;
- līdz ar to jāpieskaņo rāmīti un tas ir tieši tikpat ģeometriski nekorekts, taču uz aci to nenoteikt. Un nācās pieļaut šķībumu, lai gleznas jūra nesāktu tecēt uz vienu malu. Līmeņošana pēc horizonta kā fotogrāfijā.

Pavisam fun faktors:
- nav man frēzmašīnas (jā, kārtējais projektiņš, kuru realizēju bez daža laba nepieciešamā instrumenta, izštukojot dažādus risinājumus). Tātad, jādarās pa amīšu metodei: papīra nazis. Asajam nazītim bieži patīk novirzīties no kursa, pakļaujoties koka šķiedru ceļam, kas rezultējās naža izslīdēšanā no koka un asmeņa brašas iecirpšanās iekš:
- pēdējām (burtiski) biksēm;
- pēdējiem (burtiski) šortiem;
- pirmo un pēdējo augšstilbu.

Es jau nesaku, ka bija nepatīkami paskatīties kā paveras pāršķeltie ~2cm auduma un ādas, atklājot zemākos epitēlija slāņus. Smuks skats. Apakšā balts un tad sevi piesaka sārtā asintiņa. Taču tās bija krietni mazāk kā toreiz, kad papīra nazis izdomāja uztaisīt frizūru īkšķim, apgraizot tā galu pa 3mm.

Rāmītis solās sanākt solīds un smuks. Pašam prieks. Atgādina par nepabeigto projektu un rosina uztaisīt vienu citu - arīdzan ieturētu iekš SH universa. 3. daļa šoreiz. Seivošanās simbols jebšu Halo Of The Sun. Par to vēlāk kaut kad...
 

Gan jau, ka no maniem iepriekšējiem rakstiem par un ap UE var lieliski saprast manu motivāciju un mērķi līst šajās patīkami piegānītajās dzīvās vēstures mantojuma vietās jeb, vienkāršāk sakot, graustos, kuros cilvēks nodarbojies ar saimniecisko darbību un defekāciju gan burtiski, gan tēlaini. Ja skatāmies vēsturē – pirmā saskarsme ar šo izklaides vietu (uztvere attiecīgajā vecumā) tipu bija bērnībā – pamestā jaunceltnē gājām bastot stundas un iemēģināt pirmās cigaretes (Bond. Hollywood un mentola Elita), kā arī uzbūvēt no ķieģeļiem bunkuriņus un vēl – vienkārši paskatīties uz pilsētas tirgus laukumu no augšas, paskraidīt pa būvmateriālu kalniem, mest no jumta salauztos gāzbetona blokus, u.tml. Bet tagadnē ir citādi – cilvēks un viņa apziņa izaug.
Cerams...
Uz kādu labu laiku šo vietu valdzinājums bija piemirsts un ap kaut kādu 2005. gadu tik atsāku UE aktivitātes, kam par pamatu bija nejauša objektu uziešana Juglā un intereses atdzimšana, kuru raksturo dzinulis: kas lācītim vēderā un kas šim bija vēderā, kad objekts vēl nebija nodots Laika varā? Bet kā katalizators šai reinkarnācijai – videospēļu sērija (un filma) Silent Hill, ar kuru esmu pazīstams jau kopš kāda 2001. gada, kad tā pirmo reizi tika spēlēta. Tajā esošā simbolisma pilnā dekadences estētika lēnām materializējās manī un, saskaroties ar nejauši atrastajiem objektiem, pamazām atdzima, lai uz šīs pieredzes bāzes uzaugtu tagadējais hobijs ar internacionālo nosaukumu Urban Exploration. ( Feed me )