Legacy Of Kain: Soul Reaver
Dec. 15th, 2008 | 11:50
Skan: Equilibrium - Die Prophezeiung
Beidzot iebraucu šīs spēles puzles tipos un game-play mehānismos.
Tik ļoti man iepatikās šī spēle, kuras oriģināls glīti gulēja manā plauktā vairāku mēnešu ilgumā, ka šodien pievienoju višlistei visu sēriju, kura sākās ar RPG, bet izauga līdz Adventure - forma, kuras ietvaros baudu šo spēli tagad. Recenzija sekos, bet viens jāpiemin: spēle ir kriptiskas un senas angļu valodas paraugstunda, atmiņas treniņš un baudījums dvēselei at it's finest.
Legacy of Kain is a series of video games developed initially by Silicon Knights in association with Crystal Dynamics. After a legal battle, Crystal Dynamics continued the series without Silicon Knights and Eidos Interactive became the publisher. Each game in the series incorporates elements of action and puzzle-solving in its gameplay and all are set in the fictional world of Nosgoth, united by the character of Kain, the series' amoral vampire antihero.
To date five games comprise the Legacy of Kain series, (Blood Omen, Blood Omen 2, Soul reaver, Soul reaver 2, Legacy of Kain: Defiance) each one developed for a video game console and later ported to Microsoft Windows. Critics widely praised the games for high-quality voice acting, storytelling, and visuals.
The idea behind Legacy of Kain was first conceived by Denis Dyack, the founder of Silicon Knights, as "a game which adults would want to play", featuring a strong narrative with cinematic elements and gameplay that demanded thought as well as reflexes.
Pilns rublis | Komentēt (5) | Add to Memories
Primal (Action/Adventure žanru videospēle ar grotesku dabu)
Dec. 11th, 2008 | 01:48
Skan: Morbid Angel - The Gate/Lord Of All Fevers
Pagājušajā sestdienā (6. decembrī) saņēmu šo svaigo, nelietoto un vēl iepakoto spēli no UK, caur Ebay, un prieciņš izmaksāja 6Ls, ieskaitot piegādi.
Tajā pat vakarā ķēros šim burvīgajam, nepelnīti necili vērtētajam un salīdzinoši mazpazīstamajam radījumam klāt un no tās atgāju tikai pēc padsmit stundu ilga game-play, kura laikā iepazinu šo tumšo adventure spēli, kuras laikā smējos, pētīju un tiku kārtīgi izklaidēts. Game-play ilgums vien lai runā par spēles kvalitāti (pēdējo reizi tik nepārtraukti ilgi nosēdēju pie God Of War un Silent Hill sērijas). Bet – par visu daudz sīkāk. Seko episka recenzija par tikpat varenu spēli.
Stāsts:
Tas ir kā skaņu pults dvēselei, ar kuras palīdzību var manipulēt ar estētikas izjūtām, stimulēt un lutināt tās. Spēle sniedz plaša spektra izjūtas. Spēle sākas ar kādas metalizētā roka grupas koncertu (grupa izdomāta, bet tās “spēlētā” mūzika ir no grupas 16Volt) – banda mauc savu maucamo, pūlis, kura lielā daļa ir pa-gotmeitenes (lietoju šādu formu, jo līdz vizuālajai “got-estētikai” tur bija tālu, bet elementi no šīs subkultūras gan nedaudz bija, tā drīzāk varēt būt popsabiedrības izpratnes manifestācija par gotcilvēkiem), dancā un viss ir tā, kā tam jābūt iekš šādas mallcore tipa grupas koncerta. Bet tad pūlī parādās gigantisks, grotesks tēls, kurš no pūļa uzstājīgi vēro solistu. Solists, protams, sabijies, bet godam turpina pabeigt uzstāšanos... Pēc tās viņš ieskrien tualetē un trīcēdams savai pa-gotmeitenei izstāsta pieredzēto un redzēto. Viņa, kā jau sirsnīga, tajā pat laikā ironiska un sarkastiska skuķe būdama, mierina savu puisi, kas nedaudz izdodas. Nākamā aina: pāris pamet klubu, kurā koncertēja un dodas prom, līdz tos pēkšņi pārsteidz tas pats milzīgais, šausminošais gigants, kura izskats un būtība liecina, ka viņš nav nācis no mirstīgo pasaules, kā arī nav nācis rotaļāties. Milzīgais tēls notriec dāmu no kājām, satumst... Kinematogrāfiskā manierē kamera parāda, ka dāmas galva asiņo – un drīz asfalts kļūst sarkani lipīgs no viņas asinīm, kuras nu veido pildītu apli ap viņas skaisto galvu. Solists nekur nav redzams.
Ir slimnīca – dāma ir reanimācijā, pieslēgta pie sistēmām un ārsti, kuri stāv netālu no gultas, izsakās skeptiski par viņas izredzēm un pamet telpu.
Šajā mirklī aiz tukšas pacienta gultas parādās mazs gargoiliņš – dēmoniska akmens statujiņa, kādu redzam uz Jūgendstila ēku jumtiem, kuri Rīgā ir gana. Tikai šī statujiņa ir dzīva un ir ieradusies, lai dāmas būtību atdalītu no ķermeņa un ievilktu to notikumos, lai ar viņas palīdzību atkal nodibinātu kārtību četrās dēmoniskās pasaulēs, kuru balanss ir izjaukts: haoss ir pārņēmis kārtību, sējot iznīcību, kura jāaptur, citādi postā aizies arī mūsējā pasaule, saukta par Mortalis... Pēc visnotaļ ilgās sarunas ar šo gargoilu, kura vārds ir Scree, spēlētājs tiek iepazīstināts ar spēles ideju, humoru un absolūti lielisko mākslinieciskumu. Un pēc šīs garās filmiņas (kādas padsmit min gara varētu būt) sākas īstais game-play, kura dizains un kvalitāte netpaliek no tā standarta, kuru uzstādīja spēli iesākošās filmiņas, kurš apzīmējams ar vārdiem Action/Adventure. ( ... tālāk ... )
Tajā pat vakarā ķēros šim burvīgajam, nepelnīti necili vērtētajam un salīdzinoši mazpazīstamajam radījumam klāt un no tās atgāju tikai pēc padsmit stundu ilga game-play, kura laikā iepazinu šo tumšo adventure spēli, kuras laikā smējos, pētīju un tiku kārtīgi izklaidēts. Game-play ilgums vien lai runā par spēles kvalitāti (pēdējo reizi tik nepārtraukti ilgi nosēdēju pie God Of War un Silent Hill sērijas). Bet – par visu daudz sīkāk. Seko episka recenzija par tikpat varenu spēli.
Stāsts:
Tas ir kā skaņu pults dvēselei, ar kuras palīdzību var manipulēt ar estētikas izjūtām, stimulēt un lutināt tās. Spēle sniedz plaša spektra izjūtas. Spēle sākas ar kādas metalizētā roka grupas koncertu (grupa izdomāta, bet tās “spēlētā” mūzika ir no grupas 16Volt) – banda mauc savu maucamo, pūlis, kura lielā daļa ir pa-gotmeitenes (lietoju šādu formu, jo līdz vizuālajai “got-estētikai” tur bija tālu, bet elementi no šīs subkultūras gan nedaudz bija, tā drīzāk varēt būt popsabiedrības izpratnes manifestācija par gotcilvēkiem), dancā un viss ir tā, kā tam jābūt iekš šādas mallcore tipa grupas koncerta. Bet tad pūlī parādās gigantisks, grotesks tēls, kurš no pūļa uzstājīgi vēro solistu. Solists, protams, sabijies, bet godam turpina pabeigt uzstāšanos... Pēc tās viņš ieskrien tualetē un trīcēdams savai pa-gotmeitenei izstāsta pieredzēto un redzēto. Viņa, kā jau sirsnīga, tajā pat laikā ironiska un sarkastiska skuķe būdama, mierina savu puisi, kas nedaudz izdodas. Nākamā aina: pāris pamet klubu, kurā koncertēja un dodas prom, līdz tos pēkšņi pārsteidz tas pats milzīgais, šausminošais gigants, kura izskats un būtība liecina, ka viņš nav nācis no mirstīgo pasaules, kā arī nav nācis rotaļāties. Milzīgais tēls notriec dāmu no kājām, satumst... Kinematogrāfiskā manierē kamera parāda, ka dāmas galva asiņo – un drīz asfalts kļūst sarkani lipīgs no viņas asinīm, kuras nu veido pildītu apli ap viņas skaisto galvu. Solists nekur nav redzams.
Ir slimnīca – dāma ir reanimācijā, pieslēgta pie sistēmām un ārsti, kuri stāv netālu no gultas, izsakās skeptiski par viņas izredzēm un pamet telpu.
Šajā mirklī aiz tukšas pacienta gultas parādās mazs gargoiliņš – dēmoniska akmens statujiņa, kādu redzam uz Jūgendstila ēku jumtiem, kuri Rīgā ir gana. Tikai šī statujiņa ir dzīva un ir ieradusies, lai dāmas būtību atdalītu no ķermeņa un ievilktu to notikumos, lai ar viņas palīdzību atkal nodibinātu kārtību četrās dēmoniskās pasaulēs, kuru balanss ir izjaukts: haoss ir pārņēmis kārtību, sējot iznīcību, kura jāaptur, citādi postā aizies arī mūsējā pasaule, saukta par Mortalis... Pēc visnotaļ ilgās sarunas ar šo gargoilu, kura vārds ir Scree, spēlētājs tiek iepazīstināts ar spēles ideju, humoru un absolūti lielisko mākslinieciskumu. Un pēc šīs garās filmiņas (kādas padsmit min gara varētu būt) sākas īstais game-play, kura dizains un kvalitāte netpaliek no tā standarta, kuru uzstādīja spēli iesākošās filmiņas, kurš apzīmējams ar vārdiem Action/Adventure. ( ... tālāk ... )
Pilns rublis | Komentēt | Add to Memories
Geimera nesaturēšana
Dec. 4th, 2008 | 05:00
Skan: Kekal - The Painful Experience
Ilgi cietos, lai sagaidītu pieņemamu God Of War 2 cenu. Pa 30Ls un viarāk Ls nevēlējos pirkt (cena, kad parādījās spēle). Pa 20 ar ne. Pa padsmit - hmm, jā, var sākt domāt! Beigās - iegādājos pa 11.99, tagad tik jāgaida atnākam no UK.
Ceru, ka būs labāka par pirmo, vai vismaz analoga, jo pirmā - tas ir Action/Adventure spēļu Svētais Grāls, kurš taisīts no stūrakmeņiem, kuri ir slīpēti un dievos izturēti Filosofu akmeņi, ibio!
Pilns rublis | Komentēt | Add to Memories
The A-Team (2009/2010)
Dec. 3rd, 2008 | 04:47
Skan: Esoteric - Grey Day
Viens no bērnības favorītseriāliem!
Bet skatos, būs kaut kas jauns uz 2009./2010. gadu!!!
http://en.wikipedia.org/wiki/The_A-Team
http://www.findagrave.com/cgi-bin/fg.cg
http://www.themovieinsider.com/m380/a-t
Bet skatos, būs kaut kas jauns uz 2009./2010. gadu!!!
http://en.wikipedia.org/wiki/The_A-Team
http://www.findagrave.com/cgi-bin/fg.cg
http://www.themovieinsider.com/m380/a-t
Pilns rublis | Komentēt | Add to Memories
Resident Evil 4
Jul. 29th, 2008 | 04:58
Sākumā šo daļu ir grūti nosaukt par Survival Horror žanram piederīgu, ieviesto izmaiņu dēļ. Bet, ja paskatamies dziļāk, tad šī žanra elementi joprojām ir te. Ir naidnieku skaitlisks pārsvars, to pārdabiskums un to bioloģiskais pārākums pār cilvēku, ir samērā ierobežots resursu (medicīniskie līdzekļi, munīcija) klāsts, ir vieglas un ne tik vieglas mīklas (tipiskā Capcom gaumē), un ir Horror Capcom gaumē - visam cauri, pa virsu, apakšā un iekšā. Vienīgi vizuālais skats un game-play ir mainīts šajā daļā – nav vairs klasiskā 3. personas statiskā skatu punkta.
Vizuāli ir ļoti izdevusies šī daļa. Bet, par gameplay runājot, RE sērija kļūst ātrāka teju ar katru savu spēli, kļūst vēl vairāk uz žigla Action orientēta. Es teiktu, ka šādas pārmaiņas iekš senās un mīlētās RE pasaules ir uz labu. Sasodīti uz labu, jo ir izdevies tik lieliski. Darbi un rezultāti runā paši par sevi.
Izgāju RE4 otru reizi, bet tiku paņemts arī šoreiz pilnā mērā iekš spēles un tiku pie pāris pārsteigumiem, aizmirsto vai nepamanīto sīkumu dēļ.
Resident Evil sērija sevišķi neizceļas ar stāstiem. Resident Evil dvēsele, savā dziļākajā būtībā, no citām Survival Horror žanra spēlēm izceļas ar akcentiem uz Action un Survival, neaizmirstot arī Puzzle un daļu stratēģijas elementu. Nezinu, kā jums, bet man patīk šāda Horror formula.
Sākot ar Resident Evil pirmajā daļā esošo formulas tīrradni, gan sekojošajās daļās spodrināto formulu, gan arī citās Capcom Survival Horror spēlēs esošo Capcom Survival Horror formulu: Dino Crisis, Clock Tower, Haunting Ground. Visās šajās spēlēs ir daļa kopējas atmosfēras.( ... tālāk ... )
Pilns rublis | Komentēt | Add to Memories
The Suffering - Ties That Bind
Jul. 29th, 2008 | 04:43
Kvalitatīvs FPS krustojums ar Survival Horror, iegūstot lielumu, kuru daži varētu saukt par Modern Survival Horror.
Tas tā, runājot vīnu kritiķu vārdiem, heh
Subjektīvi vērtējot, šī daļa ir daudz labāka par iepriekšējo, bet ir saglabājusi pirmās daļas lieliskās īpašības un novedusi tās citā līmenī.
Joprojām ir industriāla elektroniskā mūzika, joprojām ir pārsteidzoši kvalitatīvs monstru dizains, joprojām katram monstram ir sava "priekšvēsture" un jēga, joprojām ir tumsa un kvalitatīvs gore līmenis viscaur spēlē.
Šī daļa vēl labāk apvieno brutālu gore ar smalku protagonistu psiholoģisko portretu.
Katrs monstrs ir kaut kā manifestācija un iemiesojums - vai nu protagonista zemapziņas un viņa piedzīvotā, vai ar protagonistu nesaistītu notikumu, vai notikumus izdzīvojušo vai neizdzīvojušo pieredzēto murgu manifestācija.
Spēle veiksmīgi rada vielu, kuru spēlētājam apdomāt, liekot apcerēt to, kas notiek realitātē un kas notiek tēlu iekšienē un tas šim šaujamžanram ir pavisam neraksturīgi, bet pagalam efektīgi un lieliski.
Spēlē, protams, ir arī savs baisuma daudzums, jo spēle notiek tumšās vidēs teju visu laiku. Šī iemesla dēļ spēli varētu mēģināt nosaukt par modernu Survival Horror, bet es to tā nesauktu. Es to sauktu par lieliski izdevušos šausmu Action/Adventure/FPS vai TPS (Third Person Shooter). Vienīgi šajā daļā ir mazāk puzzle elementu, nekā tās priekšgājējā. Faktiski ir tā, ka to nav vispār. Bet smalki ir tas, ka spēli var spēlēt divos režīmos, pēc izvēles - vai nu FPS vai TPS un pārslēgšanās no viena uz otru ir momentāna – kad vajag, ņem un slēdzies.( ... tālāk ... )