Sūrreālisms

1) Patvertne bij aizslēgta, atslēga bij nolauzta, bļe :@
2) Patvertne bij aizslēgta – nu un kas, ka bija?
3) Ēka bija aizslēgta, atslēga bij pie aizslēdzējiem, bļe :@
4) Ēka nebij aizlēgta, bet ar ~3m „cietumnieku” žogu apjozta – vienam no mums pajāt, taču pārējie vien noskatījās, atceroties kā nedaudz pirms tam ilgi un dikti domāja par iekļūšanu kādā restorānā. Nu, kaut kad jau iekļūsim – kad visādi Haļavas dievi būs mums labvēlīgi!

Pietiek muldēt, dajoš slaidšovu!

        Vakar sanāca viens fiksais bradājums uz RA patvertni. Šis sanāca otrais apmeklējums. Sagaidām Ļ. cien. Tumsu un ap vienpadsmitiem kāpjam virsū uz velo, un maucam ~10km pareizejā virzienā. Par laimi biju paspējis nomainīt svaigi pirkto pakaļrata protektoru un kameru ar, kā arī apgreidoju braucamo ar četros režīmos mirgojošo pakaļgala lampiņu/lukturi. Tīkami, mhm. „Ilgāk dzīvosi” - Spams piezīmēja! Īstenībā varēja jau bradājumu sākt arī ap desmitiem – nāk rudens, nāk Tumsas laiks un Saules gaisma ātrāk piekāpjas nenovēršamajai mūsu planētas Zemes rotācijai - nē, nu gan jau, ka rotāciju var apturēt, ja kosmiskie putekļi izdomātu sagravitēties kopā pretējā virzienā - bet tas tā, nereāla teorija.
       Uzsākam ceļu, glīti penterējot Rīgas ielu pustumsu ar velo lukturiem. Un ne tikai ielu pustumsu – atcerējos, ka nebija sen braukts cauri tam mežiņam. Sacīts – darīts: mežā iekšā un prieka dziedzeri uz pilnu klapi – paralēli iet iela, taču gaisma ir pietiekami bloķēta, lai bez gaismas neko neredzētu! Uzminis uz ~25-30km/h, traucos pa izgaismoto meža taciņu, uzliekot par pienākumu priekšējam amortizatoram draudzēties ar saknēm un citām priecīgām lietām; uzliekot lukturim par pienākumu radīt limitētu gaismas riņķi sev priekšā – pietiekami spilgtu, lai redzētu nianses un priekšmetu krāsas – patiesībā daudz spilgtāku un lietderīgāku. Un prieks paaugstinās – ne tikai traukties caur mežu ir skaisti, bet skaisti ir arī tas, ka tas tiek darīts naktī, bradājuma ietvaros! Nakts meža velopriekus aptrauca izeja uz asfaltu – atstāju pēdējo meža smaidu uz asfalta, bloķētas pakaļējās riepas radītās švīkas un gumijas skaņas paveidā – atskatījās kāds pārītis uz bremžu skaņu, taču turpināja ceļu – a ko citu viņiem darīt? Jā, protektors bija jauns un riepa pietiekami uzpumpēta – ar pakaļgalu varēja sajust teju katru protektora niansi un šāda bremzēšana veic skaistu gludināšanu, hehe. ( Cuntinue? )

Vazājoties pa PSRS gala Aukstā kara ēras mantojuma telpām, var mēģināt iztēloties sevi dzīvojam kādā PSRS patvertnē - sevišķi, ja esi lasījis kādu no Civilās aizsardzības grāmatiņām. Ja ne - lielākajās patvertnēs ir arī izvietoti informatīvi plakāti ar nepieciešamāko informāciju. Bet kā ir (bija) ar otrā gala Aukstā kara politiku? PSRS sargājās no ASV, savukārt ASV no PSRS, loģiski. Un par ASV patvertņu būšanām var paskatīties šajā Aukstā kara ēras ASV dokumentālajā filmā par to, kā un ko darīt, ja rodas nepieciešamība izmantot patvertnes. ( Nuk'em )

Pirms kāda laiciņa Spams dod zināt – jābrauc ar vilcieniem uz kādu citu zemi valsts iekšienē. Taču ne jau nu ar šādiem – tādiem, bet ar citiem – tiem episkajiem un garajiem, kādu UE sapni piepildošajiem vilcieniem. Uz to brīdi nespēju sniegt nedz noliedzošu, nedz apstiprinošu atbildi. Tam bija vairāki apsvērumi – himēna šajā jautājumā joprojām ir meklējama starp kājām galvā; Administratīvā sodāmība tomēr var traucēt darbam un arī tīri labi maksātu, ja mašīnists vai kāds cits izdomātu būt piekasīgs un „iet līdz galam”; piedzīvojumkāres trūkums dotajā brīdī; „citi plāni” (ha, kā tad – nemēdzu būt plānojošs).
Taču nākamās dienas otrajā pusē šim uzzvanīju un pajautāju – cikos un kā, kas?! Biju atminējies par to savu sapni un biju nolēmis saplēst savu jaunavības plēvi (nē, dullais – smadzeņu apvalku paplēst/pakrokot ar jaunu pieredzi) šajā jautājumā. Lēnītiņām sagatavoju visu nepieciešamo un ar Spama palīdzību drīz vien bija sagatavots ekipējums: Pļavas maize disfigurēta desmaižu un sviestmaižu formātā; plēve (lol), lai nenosmērējas apģērbs; manuprāt, izskatīgā GP-5M (kur „M” ir arī šoreiz krāsa) pret dīzeli, ja vējš būtu izcili bradātājus nemīlošs (benzīna smaka, imho, ir WIN, bet dīzeļa - FAIL); rezerves apģērbs, jo sasmērēšanās būtu garantēta un nākamajā dienā vandīties ar ogļu melnas krāsas apģērbu (īstenībā man jau tīk matēti melns – vecās skolas lietiņa, atgādina Reihu un tā idiotismus) varētu būt nepraktiski un uzmanību piesaistoši; termoss ar zāļu tēju iekšā (37,2 – taču man pajāt) un citi ierastie sīkumi: lukturis, cimdi, piparu gāze, nauda…( Atver mani, ienāc manī, paņem mani )

Objekts saimnieciski aktīvā, apsargātā teritorijā. Liela patvertne ar darba kārtībā esošu elektroinstalāciju, ventilācijas sistēmu un ūdensapgādi, turklāt – telpās nebija faktiski neviena putekļa (ideālā vieta plaušu slimniekiem?!), pateicoties hermētiskajām durvīm un efektīvajai ventilācijas sistēmai. Kā arī objekta kosmētiskais vaigs bija kopts, ar tīri baltu apmetumu un spožu krāsu – gluži kā iekonservēts kopš tā radīšanas. Bija pat viena telpa ar izgāztām durvīm – rotāta ar koka paneļiem un mīkstu linoleju – svarīgas personas kabinets. Objekts lieliski saglabājies visticamāk tamdēļ, ka tiek apsaimniekots un apsildīts, - apsaimniekošana izpaudās kaut vai faktā, ka darbojas elektriskās gaismas un ka patvertne daļēji pārvērsta par dažādu arhīvu noliktavu. Dažos vārdos – šim objektam bija vislabākais veselības stāvoklis, kādu savā UE laikā esmu redzējis – tajā ne tikai neskartas iekšējās konstrukcijas un interjers, bet arī dažādi priekšmeti – interkoms, teletaipi, gaismas ķermeņi, dīzeļģenerātors un atnestās noliktavlietas – reģistru kartiņas, skapji, papes ar dokumentiem pat no 2003. un 195X. gada…
Objektā pavadījām stundas divas un vēl kādas 40 minūtes pazemē ciešot klusu un gaidot, kad virszemē beigsies aktivitātes – brauca vairāki busiņi šurp un turp. Droši vien, ka notika darbinieku maiņas – aizvesti darba dienu beigušie, atvesti jauni spēki. Nācās gaidīt, kamēr pēdējie uzstājīgi spītīgie smēķētāji nozudīs no teritorijas, lai steigšus varētu pamest teritoriju, ko arī sekmīgi izdarījām.
Atceļā uz mājām bija mums industriāls Vanšu tilts – ar atslēgu uzsitienu tika izspēlēta katra pieejamā konstrukcijas daļiņa, šķiet, bet visam pa virsu skanēja pašas vantis – ritmiski un industriāli interesanti. Kā milzīgas stīgas + sitamie instrumenti.

Lai runā bildes:
http://foto.inbox.lv/gorezombie/20090811-PN-patvertne

Katakombas. Ulmaņa laiku un Latvijā - tieši tādas, par kādām runāts arī šajā darbā. Taču tajā netika runāts tas, ko mēs darījām - uzmanīga stalkerošana nakts vidū, pie katras plīstošās šīfera skaņas guļoties uz jumta līdz 10min (apsargāta teritorija, kur sargs ~50m attālumā); staigāšana pa tuneļiem ar turpat uz vietas uzietām GP-5 gāzmaskām (stikla vates un azbesta daļiņas gaisā) un cita veida aktīvais adventūrējiens. Bauda acīm un UE dvēselei. Obektā arī nedaudz pafilmēju vienu SHīgu telpu, taču gadījās līko roku sindroma lēkme - izdzēsu nejauši.

http://foto.inbox.lv/ichtus/20090627_CatWomb

Satiekamies norunātajā vietā un ar Stalkera būtības iemiesojumu fiziskas paziņas veidolā, dodamies apskatīt objektus, radot maršrutam līdzīgu priekšmetu:
1. Marijas iela: slavenākais Rīgas grausts, kā to dēvē prese, nu ir apjozts ar tīklu un stalažām – varbūt īpašnieki beidzot savedīs kārtībā vai likvidēs?
2. Bunkurs centrā: ar pa ceļam no strādniekiem iegūto armatūras fragmentu dodamies izpētīt dažus caurumus. Bez rezultātiem: caurumi ir bez mums interesējošiem adresātiem – turpinām iet tālāk pa reālā laika plūsmā radītu maršrutu.
3. Patvertne ar elektrību, sanitāro mezglu un gaisa attīrīšanas mehānismiem. Viena potenciāla vieta Silent Hill 2 iziešanai graustā, bet ir viens trūkums – objekts neatbilst īsti grausta definīcijai, kas, savukārt, neatbilst spēles esencei; taču atbilst kontekstam – patverties no tumsu vēstošās sirēnas sirēnas. Objekts bija un joprojām ir gards un dvēseli penterējošs – atņēma bunkuru/patvertņu nevainību, ko izdarīja visnotaļ iespaidīgi: betona konstrukcijas, koptas telpas ar galdu vidū, minētās funkcionējošās lietas un pagraba smarža – ņam. Reāla, bet maza vieta, kurā patverties, ja gadās militāras šmuces; ( ... tālāk ... )