Jānis Ivars Stradiņš "Dēmonu Villa", 1992
« previous entry | next entry »
Jul. 16th, 2009 | 07:42
Detektīv/piedzīvojumu/mistērijas žanra grāmata, kura tīņa gados (ap 14) man šķita tik ļoti saistoša esam, ka vairākkārt tika ņemta no bibliotēkas un pārlasīta. Pagājuši gadi 13 un vēlreiz paņēmu grāmatu rokās, un varu piedāvāt savu artavu grāmatas novērtēšanā:
Salīdzinot ar atmiņām no saviem šī darba glorificēšanas laikiem, tā šķita saturā daudz naivāka un, runājot Štāla vārdiem, pliekana - pat līdz līmenim, kad, nedaudz vīlies, noliku to nost uz mēnesi, varbūt diviem. Taču aizvakar sagribēju detektīvpiedzīvojumus un nolēmu dot tai vēl vienu iespēju - un nostrādāja. Atkal tiku ierauts latviešu privātdetektīvu dēkās, šķetinot gana samežģītu, noslēpumainu un tumšu lietu. Beigu galā, ja iemetam iekšējam policistam - kuram nepatīk panaivi mēģinājumi barot ar sazvērestības teorijām un prastu biblisko sātanismu un bibliskajām patiesībām Dena Brauna gaumē - kārtīgi pa galvu ar lielisku pusķieģeli vai diviem, bez viņa klātbūtnes grāmata uzreiz šķiet baudāmāka un varam šo savā ziņā klišejisko un naivo grāmatas daļu baudīt iz tēlu pozīcijām: attiecīgo tēlu pārliecības, pasaules uztveres, redzējumi un skatījumi uz lietām.
Bet, lai gūtu baudu no šīs grāmatas tagadnē, ne viss ir jālaiž caur objektivitātes un personisko preferenču filtru. Tā, piemēram, ar kārumnieka aizrautību tvēru pēc attēlotās noslēpumainības un romantizētās tumsas, kā arī pašām darbības vietām - "Dēmonu Villas" notikumi norisinās tepat Rīgā un Latvijā, kā arī nedaudz eksotiskajās zemēs: Valdemāra iela, Ģertrūdes iela, Arkādijas parks, kanāls pie Operas, virzienā uz Valdemāra ielu, Akas iela un tās pazemes ejas (noteikti, ka fikcionālas diemžēl), Skolas iela, Imanta, Dobelē "Grantiņu mājas"; Rīgas Autoosta, poliklīnika Lāčplēša ielā, Mēness iela, Sporta nams, Tērbatas iela, Dzirnavu ielas pagrabiņš "Leo", Veidenbauma iela, Brīvības pieminekļa apkārtne, Lāčplēša iela, Ganību dambis, Jūrmalas šoseja virzienā uz Lidostu, Amazones džungļi, u.c.
Un, kas ir pats gardākais - šīs vietas grāmatā greznotas ar noslēpumu, tumsas, rudens un agras ziemas estētiku - cik ļoti patīkami ir lasīt par to, kā izmeklētāji nakts laikā devās pa Ģertrūdes ielas bruģi un tad piecelties, nakts laikā paskatīties pa logu un ieraudzīt ierasto ielas nosaukuma plāksnīti ar uzrakstu "Ģertrūdes iela". T.i., nebija absolūti nekādu problēmu vizualizēt grāmatas notikumus - būt par savas filmas imagināro režisoru, jo darbība norisinās kā reiz tajā apkārtnē, kurā dzīvoju, turklāt aprakstītie notikumi, vietas un tēlojumi nule kā svaigajā postpadomju Latvijā ir ļoti labi piemērojami mūsdienās: tās pašas noplukušās mājas ar nekoptajām kāpņu telpām, tie paši aizlaistie koka namiņi un tie paši Rīgas aromāti. Tā pati dekādence, kas kontrastē ar līdzās esošajiem lepnajiem namiem. Interesanti ir vēl arī daži grāmatā izteiktie tādi kā pareģojumi par to, kā tirgus ekonomika nomainīs komandekonomiku un kā tas atsauksies uz cilvēku saturisko, dvēselisko būtību. Visnotaļ precīzi un izdevušies tēlojumi un domas, jāsaka, par ko autoram cepums.
Vēl bez lieliskajiem Rīgas aprakstiem un interesantajiem notikumiem, man simpatizēja arī piedzīvojumu un Urban Exploration elementu klātesība: izmeklētāji, kuri kabatas bateriju gaismā lodā pa Akas ielas senajām notekūdeņu ejām, pa Dēmonu Villu un tās laboratoriju, naksnīgo rudens Rīgu un slepenajām ejām - krietna maltīte, kura apmierināja manu virtuālo piedzīvojumu kāri.
"Dēmonu Villa" ir izklaidējoša un saistoša grāmata, kurā reālistiskais deviņdesmito gadu sākuma Rīgas tēlojums savijas ar mūsdienu Rīgu un grāmatas fikcionālajiem notikumiem, kuru dažie pavedieni mijas ar reālismu. Grāmata, kura man prasīja iestatīt nelielu satura filtru, bez kura noteikti iztiks, piemēram, Dena Brauna daiļrades cienītāji.
Salīdzinot ar atmiņām no saviem šī darba glorificēšanas laikiem, tā šķita saturā daudz naivāka un, runājot Štāla vārdiem, pliekana - pat līdz līmenim, kad, nedaudz vīlies, noliku to nost uz mēnesi, varbūt diviem. Taču aizvakar sagribēju detektīvpiedzīvojumus un nolēmu dot tai vēl vienu iespēju - un nostrādāja. Atkal tiku ierauts latviešu privātdetektīvu dēkās, šķetinot gana samežģītu, noslēpumainu un tumšu lietu. Beigu galā, ja iemetam iekšējam policistam - kuram nepatīk panaivi mēģinājumi barot ar sazvērestības teorijām un prastu biblisko sātanismu un bibliskajām patiesībām Dena Brauna gaumē - kārtīgi pa galvu ar lielisku pusķieģeli vai diviem, bez viņa klātbūtnes grāmata uzreiz šķiet baudāmāka un varam šo savā ziņā klišejisko un naivo grāmatas daļu baudīt iz tēlu pozīcijām: attiecīgo tēlu pārliecības, pasaules uztveres, redzējumi un skatījumi uz lietām.
Bet, lai gūtu baudu no šīs grāmatas tagadnē, ne viss ir jālaiž caur objektivitātes un personisko preferenču filtru. Tā, piemēram, ar kārumnieka aizrautību tvēru pēc attēlotās noslēpumainības un romantizētās tumsas, kā arī pašām darbības vietām - "Dēmonu Villas" notikumi norisinās tepat Rīgā un Latvijā, kā arī nedaudz eksotiskajās zemēs: Valdemāra iela, Ģertrūdes iela, Arkādijas parks, kanāls pie Operas, virzienā uz Valdemāra ielu, Akas iela un tās pazemes ejas (noteikti, ka fikcionālas diemžēl), Skolas iela, Imanta, Dobelē "Grantiņu mājas"; Rīgas Autoosta, poliklīnika Lāčplēša ielā, Mēness iela, Sporta nams, Tērbatas iela, Dzirnavu ielas pagrabiņš "Leo", Veidenbauma iela, Brīvības pieminekļa apkārtne, Lāčplēša iela, Ganību dambis, Jūrmalas šoseja virzienā uz Lidostu, Amazones džungļi, u.c.
Un, kas ir pats gardākais - šīs vietas grāmatā greznotas ar noslēpumu, tumsas, rudens un agras ziemas estētiku - cik ļoti patīkami ir lasīt par to, kā izmeklētāji nakts laikā devās pa Ģertrūdes ielas bruģi un tad piecelties, nakts laikā paskatīties pa logu un ieraudzīt ierasto ielas nosaukuma plāksnīti ar uzrakstu "Ģertrūdes iela". T.i., nebija absolūti nekādu problēmu vizualizēt grāmatas notikumus - būt par savas filmas imagināro režisoru, jo darbība norisinās kā reiz tajā apkārtnē, kurā dzīvoju, turklāt aprakstītie notikumi, vietas un tēlojumi nule kā svaigajā postpadomju Latvijā ir ļoti labi piemērojami mūsdienās: tās pašas noplukušās mājas ar nekoptajām kāpņu telpām, tie paši aizlaistie koka namiņi un tie paši Rīgas aromāti. Tā pati dekādence, kas kontrastē ar līdzās esošajiem lepnajiem namiem. Interesanti ir vēl arī daži grāmatā izteiktie tādi kā pareģojumi par to, kā tirgus ekonomika nomainīs komandekonomiku un kā tas atsauksies uz cilvēku saturisko, dvēselisko būtību. Visnotaļ precīzi un izdevušies tēlojumi un domas, jāsaka, par ko autoram cepums.
Vēl bez lieliskajiem Rīgas aprakstiem un interesantajiem notikumiem, man simpatizēja arī piedzīvojumu un Urban Exploration elementu klātesība: izmeklētāji, kuri kabatas bateriju gaismā lodā pa Akas ielas senajām notekūdeņu ejām, pa Dēmonu Villu un tās laboratoriju, naksnīgo rudens Rīgu un slepenajām ejām - krietna maltīte, kura apmierināja manu virtuālo piedzīvojumu kāri.
"Dēmonu Villa" ir izklaidējoša un saistoša grāmata, kurā reālistiskais deviņdesmito gadu sākuma Rīgas tēlojums savijas ar mūsdienu Rīgu un grāmatas fikcionālajiem notikumiem, kuru dažie pavedieni mijas ar reālismu. Grāmata, kura man prasīja iestatīt nelielu satura filtru, bez kura noteikti iztiks, piemēram, Dena Brauna daiļrades cienītāji.