Sūrreālisms - "Baltā nakts" 2009

Gandrīz 150 Latvijas un ārvalstu mākslinieki pulcējas Rīgā un veic pēdējos sagatavošanas darbus, lai jau pēc 2 dienām, sestdien 12. septembrī intriģētu, izklaidētu, priecētu un uzrunātu Rīgas iedzīvotājus un viesus ikgadējā mūsdienu kultūras forumā “Baltā nakts 2009”.

Apmeklētās figņas: instalācijas Maskavas ielā 12; Brīvdabas kino Vērmanes dārzā; Ambient performance Anglikāņu baznīcā un ugunsšovs Bastejkalnā.

KIM? Mākslas un kino nakts
Spīķeros ierīkotas dažādas kino projekcijas un pagalmā pirts uz paaugstinājuma, ar caurspīdīgām sienām un kailķermeņiem iekšā. Izņemot pašu instalācijas struktūru, neredzu tur kultūru, bet lai nu paliek. Kultūru ieraugu, uzmetot aci uz Future Shorts un lomogrāfijas izstādi, iemetot acis abstraktā 3D pasaulē, kā arī nedaudz iekš Meta-kafe – kultūras palieku paziņojumu un skatuves veidā. Tā kā laika maz un viss interesējošais saspiests diezgan lielā koncentrācijām, devāmies uz Vērmanes dārzu.

Brīvdabas kino Vērmaņdārzā – „Balle”
Uzmetu aci tur rādītai filmai un nodomāju – meh, nevēlos redzēt filmu, kurā visu laiku seniori dejo. Dancing blows. Dodos atpakaļ pie strūklakas un redzu visapkārt esošus cilvēkus pastiprinātā alkohola reibumā. Kultūra? Garlaikojamies uz soliņa un domāju – arī mana kompānija neprot bez alkohola – vairāki ir uzņēmuši uz krūts līdzpaņemto „koliņu” un tas mazliet traucē komunikāciju un ir kaitinoši. Lai nu kā, novelkam laiku, dabūjam Paulig bezmaksas kafiju (garšoja pēc PVC kanalizācijas caurulēm) un devāmies uz Anglikāņu baznīcu. Tur gan kļūst nedaudz cerīgāk.

Trokšņa evaņģēlijs – tumšāks, bet ne depresīvs
Pie ieejas manāmi daudz cilvēku (skats varētu būt izmantojams kādā anti/pro reliģiskā filmā, lol) un pēc skata visnotaļ kulturāli. Niekojamies pie ieejas un nedaudz pāri 00:00 uzsākas agonizējoši lēna ēkas ieņemšana – cik nu tā salīdzinoši mazā telpa spēj uzņemt. Visbeidzot esam iekšā un acīm paveras ne tas ierastākais baznīcas interjers – jā, zāles beigās altāris un ērģeles, kā arī krusts un svētlietas ir savās vietās, taču centrā – trīs metāla kastes dažādos cilvēku augumos, noliktas uz baltajiem ķieģeļiem. Sāk skanēt industriāla ambience visupirms no stūros izvietotajām tumbām, visbeidzot arī no zāles centra, kur izrādās, ka šīs kastes vibrē, radot ritmisku skaņu, kādu ierasts dzirdēt tumšinātā elektroniskajā mūzikā – patīkami! Bet te atkal jāuzdod jautājums: Kultūra? Jā, notiekošais viennozīmīgi ir kultūras elements, taču nu – ne jau apmeklētāji. Vismaz ne tie, kas gluži kā skolnieki savākušies pie ieejas/beigu solos. Jā, šoreiz apstākļu spiesti, taču tas nemaina lietas būtību – blakus man stāv 2 blondas krievu tautības kuces, kuras apspriež pieredzētos izklaides (ne kultūras) pasākumus līdz šim, skaļi smejas un aiz apburošu agresiju izraisošajām sejiņām slēpj WTF izteiksmi par šeit notiekošo. Pēc kādām 10 minūtēm pīzdas aizpisās prom, padarot fona troksni klusāku vismaz par dažiem decibeliem. Bet nu – fons paliek. Kā burbuļojoša vircas bedre, kurā slīkst kāds tizls gans. Pēkšņi uzsākas masveida ēkas pamešana – gluži kā sarunājuši desmitiem cilvēku no zāles priekšgala un vidusdaļas pamet savas sēdvietas un tinas prom. Pareizi dara – ja notiekošo nesaprot, tad jādodas prom. Ap šo mirkli beidzas kastu skanēšana. Protams, uzsāktā kustība ir nervus kutinoša un pēc tās beigām ielaužos zāles vidū un nometos uz pakaļas kādas metāla kastes priekšā. Nākamā performance – Neo-folcisks priekšnesums ar elektrisko ģitāru, spēlēta visnotaļ tremolo manierē, kas tendēta uz spēlēšanos ar akustiku un ambienci, nevis tradicionālu ģitārspēli. Ģitāru papildina folciski dziedājumi un tiek radīts skaņu kopums, kas, lai gan ir visnotaļ interesants, nav man subjektīvi tīkams. Letiņu folks nav tā tuvākā lieta, taču nu – šeit tā ir maz un akcents vairāk tiek likts uz eksperimentēšanu, kas pats par sevi ir patīkams aspekts, protams. Eksperimenti izpaužas netradicionālā sitamajā un pūšamajā instrumentā, kā arī Tribal gala pūšamā instrumenta (tas rada Silent Hill 2 ambiences cienīgas vibrācijas (iekš Hostorical Society ejas)) un elektroniskās mūzikas izmantošanā. Patīkami. Performance beidzas, aiztinas vēl vairāki cilvēki un es atrodu sēdvietu 2,5 rindā. Svētlaime.
Un šeit sākas pasākuma nagla, manuprāt – Thomas Ankersmit ieslēdz ērģeļu kompresoru un palaiž skanēt kādas 3 vidējas un augstas fekvences toņus monotonai skanēšanai. Muzikants paņem saksafonu un, vai zinies – spēlē to arīdzan eksperimentāli un netradicionāli – monotoni turot paralēli vairākus toņus vairākās oktāvās, staigājot pa telpu un brīvi rotaļājoties ar akustiku, piedāvājot plaša spektra un saistoša interesantuma priekšnesumu. Kultūra? Un kā vēl! Taču atkal ir jautājums par apmeklētājiem. Aiz muguras sēž cacas un spriež, cacbalsī uzdodot WTF gala jautājumus: Kā viņš tā var neelpot?; Ko viņš tur dara?; Kas viņš āksts ir?. BĻEĢ, STULBĀS KUCES – VIŅŠ SPĒLĒJAS AR AKUSTIKU – VAI TAS NAV SKAIDRI REDZAMS??? Tiesa, agresīvo jautājumu paturēju pie sevis un centos skuķu vājprātīgos komentārus izolēt iz skaņas viļņiem. Būtu pateicīgs, ja kāds izstrādātu cacu fonētisko filtru.
Pēc šī ārzemnieka priekšnesuma tiek ieturēta 10 min pauze, kura rodas tamdēļ, ka Gas Of Latvia (?) nav laikā nogādājuši portatīvo uz norises vietu. Nu nekas – paiet laiks un čalītis ierodas. Noliek verķi uz galda, pie skaņu pults man priekšā, pievieno vadus un sāk akustiski sodīt. Tik tālu viss tā kā būtu tā, kā iekš Industrial/Experimental jābūt. Taču nu – man tuvākas ir zemfrekvences, nevis digitalizētas, piesātinātas un šķietami lokāli sintizētas plīstošu stiklu skaņas, kas burtiski sāpina bungādiņas. Forši, ne? Jā, forši gan – bet man labāk patiktu, ja tādā skaļumā tiktu atskaņots vismaz kaut kas, kas rada mūziku. Nu, teorētiski arī tas dators rada mūziku – dažādu skaņu kombināciju laikā un telpā… Ausis turpina piesmiet šīs neciešami spalgais vājprāts un lēnām, man par prieku to nomaina klusāks vājprāts – puiši pagrieza klusāk tumbas. Vēl nedaudz vēlāk repetetīvo stikla plīšanu nomaina vidēju frekvenču ambiences troksnis, kurā varētu būt izmantota sintizēta un apstrādāta vēja skaņa – tas rada interesantu sajūtu: sēž te tāds mazs cilvēciņš, akustiski pazemots. Vēl minūtes piecas baznīcu piepilda gāzes izplūšana, līdz tā apraujas un līdz portatīvā atnesējs saņem šķidrus aplausus no viena cilvēka. Kutlūra? Jā – tikai Noise faniem saprotama – es tas neesmu, taču esmu pateicīgs par akustisko pazemojumu un viņu radīto pērienu. Ko tādu katru dienu nepiedzīvo un labprāt izvairīšos no piedzīvošanas tuvākajā laikā – vismaz no tā pēriena tādā skaļumā, hehe.

Kad izlaistas gāzītes, pasākums ir cauri un dodos mājup – kad esmu jau ~ pie Rātsnama, vazājoties ~02:00 pa tā dibengala ielām, dzirdu cacu skrienot manā virzienā. Viņa samazina skrējienu tieši man blakus un nobeidz savu sarunu telefonā. Aiz muguras dzirdamas viņas draugu balsis. Uzmetu šai acis un – Horror – viņa atver muti:
- Sveiks!
- Sveika!
- Skrēju un panācu tevi – droši vien, ka bija vērts!
- Heheh, kā to ņem un kādā ziņā?
- Kurp dodies?
- Uz mājām.
- Kāpēc tik agri?
- Nu kā – pasākums Anglikāņu baznīcā ir beidzies un tas bija viss, kas man interesēja.
- Kas tur labs bija?
- Eksperimentāli akustisks priekšnesums, kura beigās saņēmu pērienu par to, ka biju aizgājis, hehe. Gas Of Latvia (?) radīja trokšņu simfoniju…
Dāma apstājas, bet es turpinu ceļu vēl stāstot. Kad atpalikusi jau metus piecus, pavēršos atpakaļ, redzu ka šī attāli runā ar draugiem un māj man ardievas, jautājoši skatoties. Paklanos atvadu sveicienam un turpinu ceļu, prātodams par dāmas rīcības mērķi. Diemžēl vairāk par seksuālu motivāciju neizdomāju. Varbūt esmu pārāk sekls un iedomīgs…

Atpakaļceļā, Bastejkalnā sastapu negaidītu priekšnesumu – uguns šovs. Visnotaļ iespaidīgs, jāsaka. Peldoša platforma ar piromāniem uz tā, un krastmala, izgaismota ar sarkanām svecītēm. Priekšnesums ar bija visnotaļ iespaidīgs, jāsaka – publikai ļoti patika, piebļāva pilnas ausis ar amerikāniskām ovācijām. Pēc priekšnesuma devos uz Rocabilly, pievienojos savai kompānijai un dzēru alu, spēlēju biljardu. Tad devāmies uz mājām, izūtu gaisā asaru gāzi, dažus smagākos pilienus dabūju uz sejas un karstu seju turpināju ceļu.
Mājās izdomājām palūrēt kādu filmu. Izvēle krita uz Jacob’s Ladder, taču kārtējo reizi tā netika noskatīta – ciemiņi padevās miegam un viņu piemēram sekoju arī es.
Kopiespaids: Haotiski, pārlieku koncentrēti un prasās nedaudz pēc holokaustam līdzīga priekšmeta.

Bildes:
http://picasaweb.google.com/Disfigurator/BaltaNakts2009#

Kastu un ģitāras ambients:
http://www.youtube.com/watch?v=FBYxGHqGVR4
(jā - kā jau dzirdams - mūsu sabiedrība ir pietiekami retārdējusi, lai nespētu aizvērt mutes - pārāk daudz jāzīmējas šiem ar savām tukšajām dvēselēm)

Oskara Poikāna un Gas Of Latvia uzstāšanās (TuTruba neņem pretim video, garākus par 10min):
01: http://www.youtube.com/watch?v=7CaZCSSB4q0
02: http://www.youtube.com/watch?v=Adxr5ADBaC8

Thomas Ankersmit uzstāšanās:
http://www.youtube.com/watch?v=AD-XPA1tHXc

Audiosods (pieliku UE bildes, lai jautrāk):
http://www.youtube.com/watch?v=EdgoZLzW4_s