Diapozitīvs - Fēcītes un vackrapiņi

Raksta bratans:
Sveicieni no Gundas jubliejā - tu neesot soctīklos, tāpēc palūdza nodot!

Es domāju:
Cilvēks ir mana krustmāte. Mans tālruņa Nr. nav mainījies gadus 20. Kas pēkšņi notika, ka nevar piezvanīt vai uzbliezt SMS? Tikai soctīkli eksistē, ja? Tā viš ir, tā viņš ir. Tieši tik sīkiem solīšiem visas šīs platformas panāk pretējo - mazāk sociāla kontakta. Par sveicieniem protams, ka paldies, bet situācija skaidri iekrāso tās līnijas, kuras ieraugot, pametu soctīklus pirms gadiem vairākiem, jo nevēlos būt tās ainas daļa.

Soctīkli ir laika un gara cietums ar ekspluatīvu biznesa modeli tā kodolā.

Socializēšanās notiek ārpus ekrāniem, vienmēr notikusi. Ekrāni sniedz tikai ilūziju, kas degradē patieso un tie mūsu kabatās eksistē vien vienu paaudzi. Vienu fakin iztekti slimu paaudzi, kuru stūrē tādi silikāta ielejas ķirzakcilvēki ēlieni sociopāti kā geitss, zucc, musk, altman un whatnot. Nav brīnums, ka, sekojot šajai bandai, visas dzīves vērtības ap dirsas rajonu, spiegošanu un ekspluatēšanu vien rādās: kāds gans, tādas aitas.

Ja cilvēks nav fēcē, viņš ir miris

Lazy Processing psiholoģijā - pamatīga šmigla, kas spēj aizēnot pat radnieciskas saites. Kāda velna pēc lai kāds labprātīgi gribētu atrasties fēcēs un likt katru savas dzīves mirkli algoritmam uz paplātes? Aļo? Jo viegli to mēmi, to herņu, to AI ģenerēto mēsliņu pārsūtīt kā sveicienu, devalvējot sociālo vēl zemāk, jo tas cilvēks noteikti nav pašu vārdu vērts?
Jo darbs ir tas, kas runā par vārdu un izgaismo - kur tukša diršana, kur kas jēdzīgs. Soctīkli indeed ir tukšuma tualete, atsēdēts laiks uz Doomscrolling poda, neko sociālu īsti neiegūstot no darījuma, kurā tu, sēžot šajās platformās, esi objekts - reklāmvērošanas bots, nekas vairāk. Un, lai tu vairāk skatītos reklāmas, tevi vairāk šūmē - negatīvisms notur uzmanību vairāk. Negatīvisms kā valūta.

Un drīz tu esi prosta salauzta marionete, kas neredz vairs pat to vietu kartē, kurā gaisu velc plaušās: galva pilna svešu mēslu, amerikanizācija.