Sūrreālisms - January 22nd, 2013

Bradāšana - šai nodarbei teju katru nedēļu var izgudrot jaunu definīciju. Šīsnedēļas varētu būt tāda: „Bradāšana: hobijs, kura reālo darbību (dabā) aktivitāšu izpausmes bradātāju nereti sliecas novest likuma sētas otrajā pusē.” Beigu galā tas pat lukturim ir skaidrs, ka šķērsot nožogotu teritoriju nav īsti pastaiga parkā. Līdz ar to manuprāt loģiska ir mana pozīcija par šī hobija reklamēšanas absurdumu. Tas noteikti ir viens no iemesliem, kādēļ konkrēta pilsētvides pētniecības biedrība savās PR aktivitātēs, manuprāt, nodara vairāk kaitējuma, nekā labuma. Kāpēc? Jo, ja kāds nišas hobijs tiek celts preses saulītē, tas sliecas radīt rezonansi dažādos sabiedrības slāņos. Ja kāds jautājums tiek plaši sabiedrībā aktualizēts - beigu galā tas nonāk arī līdz atbildīgajām personām (īpašnieki, apsardze), kas sacelto potenciālo ažiotāžu viennozīmīgi traktēs kā drošības pasākumu stiprināšanu (ar lielgabalu pa zvirbuļiem, lai izolētu unikālu gadījumu), šādi apgrūtinot pilsētvides pētnieka aktivitātes dabā. Un arguments, ka popularizēšana veicina atpazīstamību, kas savukārt veicina legālas ielaišanas potenciāla augšanu, dabā vienkārši nedarbojas. Apsargam ir dots uzdevums sargāt, nelaist nevienu pašu - par to apsargs atbild ar savu darbu, vārdu un arī mantu. Teritorijās parasti notiek saimnieciska darbība, tāpēc arī teritoriju īpašnieki, rēķinoties ar zemes nomnieku/kantoru īpašnieku konfidencialitātes tiesībām, atsakās laist iekšā. Beigu galā, ja arī kādu ielaiž pamestajos korpusos, atbildība par tur notiekošo īpašumu un apmeklētāju dzīvībām gulstas uz viņu pleciem, par spīti dokumentam, ar kuru bradātājs noraksta visu atbildību par savu rīcību uz sevi. Nevēlas cilvēki šādu atbildības nastu sev uz kakla, tāpēc arī nelaiž iekšā avārijas stāvoklī esošās ēkās. Un nekāda atpazīstamība tur neko nemainīs.

Taču pirms neilga laika sazinājās ar mani Latvijas Radio pārstāvis ar vēlmi uztaisīt sižetu 39. kabinetam. Tad nu nācās apsvērt augstākminētās lietas, izvērtējot potenciālo labumu un sliktumu, kas gūstams no šāda sižeta. Prātā virkne jautājumu un apcerējumu: no vienas puses tas ir hobija īss izklāsts, no otras - arī to var skatīt kā reklamējošu darbību? Un vispār - kāpēc vispār šāda uz naža asmens balansējoša hobija atpazīstamība būtu jāveicina, ja tā dabā reāli neatvieglo bradāšanas aktivitātes? Atbildība no īpašnieku/atbildīgo personu pleciem maģiskā kārtā nenokrīt tikai tāpēc, ka tu sevi pasludini par pilsētvides pētniecības aktīvistu. Bet, ja tautai uzskatāmā veidā parāda, ka eksistē indivīdu kopa, kura mērķtiecīgi lien pamestos objektos - manuprāt, tā uzreiz ķersies pie naglām, āmuriem un perimetru sensoriem. Nav taču nepiederošām personām ko tur darīt, ne tā? Cik gan reižu nav nācies apsargiem skaidrot kas ir urbex un ko gribam tajā sasodītajā pamestajā ēkā. Dažreiz panākumi ir, bet pamatā nav. Kur beigu galā šis sižets nonāks? Kādam mērķim tas tiek gatavots? Lai nu kā, dodos mazliet papētīt to 39. kabinetā notiekošo. ( Radiobradājums )