Sūrreālisms - April 8th, 2009

Patvertņu medību laikā, viens no objektiem, kuru piefiksējām, bija šī rūpnīca, kuru izbradāju mazliet citādākā sastāvā divas dienas vēlāk. Ieradāmies objektā un domājām par iekļūšanu tajā. Pamanījām, ka objektā notiek būvniecības darbi, kas liecināja par to, ka šis, iespējams, ir pirmais un pēdējais potenciālais bradājums šajā dzīvās vēstures vietā. Nospraudām iespējamo iekļūšanas vietu un devāmies apkārt teritorijai, lai atrastu kādu vieglāku piekļuves veidu, kas arī tika atrasts un piešķirts mums kā lielskungiem. Piegājām pie parādes vārtiem un no būdiņas iznāca sardze, kura prasīja ko mums te vajagot. Teicu, ka esam pamestās urbānās pilsētvides pētnieki ar šādu hobiju un ka vēlētos šeit pafotografēt. Vēl, atbildot uz jautājumu, teicu, ka bildes paliks privātai lietošanai. sarunas rezultāts – atveras vārti un esam iekšā, un var izbaudīt salīdzinoši reto iespēju – netraucēti legālu bradājumu, kas arī tika izmantota, protams. Sākām ar teritorijas apskati, iemūžinot plašumus un vietu, kur pēc sardzes teiktā, būs kādas ārzemju augstskolas īpašums. Nedaudz vēl kundzīte mūs pavaktēja, līdz jau lēnā garā staigādami un līzdami pa ceļam esošajās palīgēkās, bijām tālu no viņas redzesloka, iegūstot brīvāku sajūtu. Teritorijā atradās vēl dažas liecības no kādreizējā varenuma – galvenā ēka un dažas palīgēkas, kā arī degvielas uzpildes stacija ar degvielas krātuvi zem zemes uzbēruma, ar autonomiem sūkņiem – tiesa, no minētā palikušas vien bija nojausmas un karkasi. Līdzīgi kā citos līdzīgos objektos – daļēji norisinājās privātā uzņēmējdarbība – daži jauni angāri un noliktavas ar kustību sensoriem, kuru redzeslokā bija vārgās vietas – tādas kā logu rindas un ieejas durvis. ( ... tālāk ... )

Pavisam īsi un kodolīgi: garu apsēstības un tās radītās personības dalīšanās (šajā gadījumā pareizāk, šķiet, būtu lietot terminu „duālisms”) skatījums no malas, t.i., no psiholoģijas kā zinātnes skatu punkta.
Nedaudz garāk: filma par to kā sabiedrība uztver cilvēku, kura uztveres īpatnības/rāmji ir ārpus sabiedrībā vispārpieņemtajām normām un izpratnei par veselu psihi; filma par divām sievietēm, kurām uztveres robežas iestiepjas krietni ezotēriskā plātnē, kas ļauj viņām uztvert pasauli plašāk un redzēt to tādu, kādu vairums to neredz, līdz ar to, reaģēt uz šiem stimuliem, kas no veselā sociuma skatu punkta var izskatīties par prāta aptumsumu – un darīt to ne tikai ar savas esības palīdzību, bet arī gribot vai negribot, atverot savas personības čaulas durvis citām personībām. Un šeit sākas interesantās lietas filmā: kā lai uzticas sabiedrībai, kura uzskata, ka esi traks; kā lai sabiedrībai pastāsta un parāda to, kas ir ārpus tās redzesloka un izpratnes; kā lai savieto šķietamu šizofrēniju ar vispārpieņemto objektīvās realitātes izpratni (runājot Silent Hill 3 vārdiem, vai mums ir tiesības kādu izvilkt no kāda iedomu pasaules, ja subjekts tajā jūtas laimīgs?); kā lai zinātniski - caur psiholoģijas prizmu - izskaidro šīs „ilūzijas”, kas dāmām ir objektīvā realitāte, uztverama ar visām maņām? Kā lai dāmas apvieno šīs divas pretrunīgās pasaules sevī, esot harmonijā ar vispārpieņemto? Bet ne stāsts un tā psiholoģiskā šķautne vien filmā ir saistoša. Ja neņemam vērā tehniskās kļūdas, no filmas varam ekstraktēt arī gana daudz visnotaļ labas Amerikas Šausmu kino izpratnes, kā arī dažus labus teikumus iz kinematogrāfijas valodas (dažādi kameras darbības ātrumi, kuri rada dažādas atmosfēras; dažādi leņķi, kuri pauž šausmu kontekstu; krāsu gamma filmā, u.c.). Patiesībā - filma agrāk (pirms gadiem 5) bija viena no manām mīļākajām un arī uz šo brīdi tā visnotaļ labi turas to filmu listē, kuras ir ar birku "vērts skatīties vēlreiz". Patīkama un visnotaļ pat intelektuāla šausmu filma, kura saturiski ir par to, kurā trako mājās žoga pusē tad īsti atrodamies, un šādas pārdomas netiek stimulētas ar stāsta palīdzību vien, bet arī tīri ar kinematogrāfijas palīdzību, kur lomu spēlē arī kameras pārejas no vienas žoga/barjeras puses uz otru.
( ... tālāk ... )

Satiekamies norunātajā vietā un ar Stalkera būtības iemiesojumu fiziskas paziņas veidolā, dodamies apskatīt objektus, radot maršrutam līdzīgu priekšmetu:
1. Marijas iela: slavenākais Rīgas grausts, kā to dēvē prese, nu ir apjozts ar tīklu un stalažām – varbūt īpašnieki beidzot savedīs kārtībā vai likvidēs?
2. Bunkurs centrā: ar pa ceļam no strādniekiem iegūto armatūras fragmentu dodamies izpētīt dažus caurumus. Bez rezultātiem: caurumi ir bez mums interesējošiem adresātiem – turpinām iet tālāk pa reālā laika plūsmā radītu maršrutu.
3. Patvertne ar elektrību, sanitāro mezglu un gaisa attīrīšanas mehānismiem. Viena potenciāla vieta Silent Hill 2 iziešanai graustā, bet ir viens trūkums – objekts neatbilst īsti grausta definīcijai, kas, savukārt, neatbilst spēles esencei; taču atbilst kontekstam – patverties no tumsu vēstošās sirēnas sirēnas. Objekts bija un joprojām ir gards un dvēseli penterējošs – atņēma bunkuru/patvertņu nevainību, ko izdarīja visnotaļ iespaidīgi: betona konstrukcijas, koptas telpas ar galdu vidū, minētās funkcionējošās lietas un pagraba smarža – ņam. Reāla, bet maza vieta, kurā patverties, ja gadās militāras šmuces; ( ... tālāk ... )