Sūrreālisms - February 16th, 2009

Sanatorija Baltezers, apvienojumā ar Cēsu sanatorijas internātskolu un Krimuldas sanatoriju.

Ierodos kārtējo reizi uz sanatoriju un, pa ceļam uz istabiņu, sastapu ne visai draudzīgu kompāniju pie durvīm, kura neatņēma manu sveicienu... Sasniedzu galamērķi un iekārtojos tajā -omulīgas vasaras krēslas pilnajā telpā ir kādas 5 gultas un mana gulta nolikta pie loga, paralēli tam un perpendikulāri telpai.
Nolieku mantas un citādi iekārtojos.

Pēcāk pametu telpu un dodos laukā, savās gaitās. Iespējams, ka pastaigāties un citādi novērst domas par to, ka atkal esmu šāda tipa iestādē un ka drošības labad neesmu paņēmis savu videospēlēšanās aprīkojumu...

Pēc kāda laika, kad apkārt jau ir tumsa, atgriežos istabiņā no pilsētas izpētes, un aptuveni iepazīstos ar istabiņas biedriem. Notiek sarunas par visnotaļ šauro un zemu griestu telpu, dzīvi un citām lietām.
Bet tad sākas interesantās lietas - neesošā, bet skaidri redzamā augstumā ieraugu durvis, kuras varētu būt pieejamas ar attiecīgā instrumenta palīdzību. Paņēmu kāpnes un telpas vidū piestutēju tās pie durvīm, kuras ir aptuveni 2. stāvā augstumā - krietni augstāk par griestiem.
Ieeju jaunatklātajā telpā un man pievienojās citi.
Drīz visi esam mazākā telpā, kura atgādina mākslinieka darbnīcu. Izpētam to, paņemot dažas interesantas lietas.
Pēkšņi kāds man rāda kādas telpas tehnisko zīmējumu, kurš atgādina būvju kadastrālās uzmērīšanas dokumentu - viss glīti uztaisīts, saliktas nervienības un citas tehniskā pieraksta estētiski pedantiskās būšanas. Pēc tam viņš noliek to papīru uz galda, bet man rodas atkārtota vēlme to apskatīt. ( ... tālāk ... )

Spēle paņem labāko no pirmās daļas un pieliek tam klāt pāris jauninājumus, bet drastiski samazina grūtības pakāpi, tādējādi atņemot pirmās daļas burvību un padarot spēli spēlējamāku svētdienas geimeru kategorijai.

Ja pirmajā daļā vajadzēja mirt uz katru pikseli, tad šeit tikai pie katra otrā bosa vai arī pie trešā, kā arī vienkāršām antagonistu ordām ir problēmas likvidēt protagonistu. Bet, neskatoties uz to, spēle ir izklaidējoša un interesanta Action Adventure manta ar ļoti spēcīgu estētisko vērtību - telpu un pretinieku dizains nekad iekš Devil May Cry 2 nebeidz pārsteigt.
Taču, DMC2 vairs neprot pārsteigt kā to prāta pirmā daļa. Vienīgi uz beigām, spēlējot dāmas disku, ir daži pārsteigumu elementi, kādi bija sastopami pirmajā daļā.
Otrā daļa ir īsāka (ar Dante izgāju ~8h, ar dāmu ~6 Vs DMC1 ~11h) un jāsaka, ka estētiskāka tīri vizuālā noformējuma un tā tehniskajā pasniegšanas ziņā.
Jāpiezīmē, ka protagonisti ir arī stīvāki un neprot vairs izdarīt garas un krāšņas uzbrukumu ķēdes – tas ir būtisks akmens DMC2 dārziņā. Un tā kā šī ir Action spēle, tad Action un grūtības pakāpes samazināšana ļoti ietekmē to, kā spēle tiek uztverta un spēlēta. Līdz ar to, DMC2 ir garlaicīgāka un ne tik aizraujoša kā pirmā.
Viss, kas spēlējot DMC2 uz ekrāna notiek, ir raksturojams kā pirmās daļas skaistināšana un daudz zemākas grūtības pakāpes piešķiršana, pārvēršot game-play vairāk vai mazāk par primitīvu pogu bliešanas festivālu, jo izstrādāt uzbrukumu taktikas un kombināciju ķēdes šeit vairs nav tik ļoti nepieciešams. Turklāt arī pie tēla attīstīšanai vitālajiem Red Orbs var tikt krietni vieglāk klāt. It viss otrajā daļā ir atvieglots...
Savukārt - izejot spēli, tika iedota Hard Mode. Varbūt pēc tās izspēlēšanas kaut kad tālākā nākotnē tā būs tuvāk pirmās daļas kaitinošajai, bet nepieciešamajai grūtības pakāpei.

( ... tālāk ... )