Diapozitīvs - Bērnība 80'/90'

1
Dzīvojāmies visu laiku pa āru - pasaules izziņa caur maņām, dubļiem, asinīm, imunitātes kačāšana caur dubļu rīšanu, nokrītot no velo. Kaulu pieslīpēšana ar asfalta slimību un visas pārējās labās, raksturu rūdošās lietas. Bijām mājās līdz ar tumsu un tā bija pašsaprotama realitāte, kas ātri ieaudzina patstāvību. Viss sāka iet uz dirsu kaut kur ap "Safeguard" ziepīšu reklāmu laiku, kad pēkšņi sāka kaut kādu drošību un sterilitāti kačāt sabiedrībā, kļūstot garā un miesā mīksti, akūti no jelkāda riska mūkoši.
2
Visādi citādi daudz laika pavadījām bez vecāku uzraudzības - reiz pilnā ātrumā skrēju pa stroiku un ierāvu ar galvu betona sijā. Asins pušu, gaļa tek ārā. Nekas - slauku asinis no sejas, eju vēsi uz mājām aplaizīt brūces. Slimnīca, šūt? Slims, vai, man sūda pušums tikai! Citā epizodē - ments draudēja šaut, ja nelīdīsim no objekta ārā. Adrenalīns mani mega ātrumā pārsvieda pāri augstai sētai. Bratanu gan noķēra. Kopš tās dienas uz mentiem skatos kā uz licencēti bruņotiem psihopātiem - labāk pa gabalu, labāk neiesaistīt savā dzīvē nevienā pašā brīdī. Paši tiksim galā, dekorētais idiots lai labāk mēģina to meklēto personu sarakstu saīsināt...
3
Taisījām trasītes un tramplīnus, gājām uz sašķūrētajām smilšu čupām/tramplīniem blakus jaunceltnēm. Reiz es izdomāju - jāpamēģina to kalniņu izlekt. Liels, baiss, nekad nav darīts, sveša lieta. Bet kas tad tur tāds varētu būt, ne? Brīvi ripoju pa kalniņu, uzminu un lidoju. Nedalecu līdz nogāzei, sanāca augsti un nopļeckājos gar zemi, parubījos uz tramplīna augšas līdzenās daļas. Pamodies skatos - ričuks uz pusēm, man sasitumi un bik asinis. Pieceļos, noslaukos un ričuks pār pleciem, stiepju kilometru uz mājām - moš tomēr varēs sametināt?
4
Gājām uz ledus un uz ledus kalniņiem - ja gadījās paslīdēt un noraut uz gurķi, tu savu asiņojošo degunu uz vietas ar sniegu salaboji, turpināji ņemties. Tikai vēlāk secināju - lauzts. Tagad bļa 1cm rētiņas dēļ ved tevi uz traumpunktu šūt.
Pirms gadiem 10 kādā rītā ar laužamā asmens nazīti ierāvu sev kreisajā rokā blakus pirksta cīpslai. Forši uzmetu aci kā Terminators - kā nu tur tā cīpsla staigā un ņemas. Pavēroju, apturēju asiņošanu un ar ķirurģisko plāksteri savilku ādu kopā, cik cieši vien iespējams un gāju uz darbu. Šodien tur ir glīta 2,5cm gara rētiņa.
Ap to pašu laiku veļļukam salūza klaņi un radītā šķautne ierāva kājā tīri pieklājīgi, atstājot matiņus un mazliet gaļas uz dzelža. Neko nejutu, tik gribu mīt vēlreiz un skatos - bļa, pedāļa nav! Un tad skatos, ka kāja vaļā un asiņo. Tajā brīdī mazliet pavelk uz ģīboni, jo skaidrs, ka gadījies kas jēdzīgs, bet nekas. Pazvanu beibei, lai aizved uz traumpunktu. To arī izdaram un sagaidu rindu - šuj man kāju, tikmēr dzenu velnu ar dakterītēm un joprojām neko tādu nejūtu, ir pat rēcīgi! 7cm garā un 7mm platā rēta - laba piemiņa! Tāpat kā 2cm zoda rēta, tāpat kā rēta no ietešanās tajā betona sijā, tāpat kā 15cm gara plaušu operācijas rēta starp uzlauztajām ribām + divas drenāžas cauruļu rētiņas, no operētajām plaušām kādu nedēļu sūknējot ārā strutas un šķidrumus. Gājām kā tanki, ejam kā tanki arī šodien!
5
Jaucām visu ārā, lai paskatītos, kas lācītim vēderā. Reiz tā aizmirsu izraut vadu no rozetes un, raujot nost izolāciju no vadiem ar zobiem, dabūju labu triecienu un izslēdzos. Atjēdzos aizlidojis līdz krāsnij telpas vidū. Labi, ka kustība bija jau vadus no mutes raujoša ārā by default, citādi būtu sanācis interesantāk. Šādi trenēta dzīve šodien mums ļauj orientēties gan analogajās, gan digitālajās tehnoloģijās, ir attīstījusi čupu prasmju un iemaņu, nebaidīties no lietām un mazliet sāpītēm. Bet šodien tev ar likumu grib aizliegt atvērt gadžetus, ķipa intelektuālais īpašums, drošība un patenti. Šodienas jaunietis ko rīt pratīs un nebaidīsies remontēt?
6
Izkāvāmies, neiesaistot vecākus un skolotājus - tiem tāpat gar šo konfliktu nekāda daļa. Ja pieķēra, izcieti uzlikto sodu un izdarīji secinājumus. Tagad man darbā pedagogi un vecāki pieprasa videonovērošanas ierakstu par katru sīkumu. Lietas šodien jaunieši demonstrē, ka nemāk nokārtot individuāli, lai gan nekas tik labi neārstē buliju kā negaidīts pisaks pa zobiem. Nekas tā klasē respektu nepaceļ kā izrēķināšanās ar šādiem ībļiem.

Tas viss mums iemācīja dažādas prasmes, patstāvību, individualitāti un parādīja to, ka pasaulei tu esi pohuj, galvenās lomas tajā nevienam nav, tāpēc iesim un vārīsim sūdus, havosim fanu! Bet tagad?
Tagad sabiedrība kačā nepareizi piemērotu drošību, štučīšanu, īdēšanu, videonovērošanu uz katra stūra, aktuālu lokāciju katra bērna smārtfonā un miršanu tikai tāpēc, ka nepareizi pielietoji personas vietniekvārdu vai nepareizi paskatījies. Sauc mentus ārā par rasismiem un visādi citādi demonstrē akūtu sava mugurkaula trūkumu. Kādas īpašības cilvēkos šis attīstīs?

P.S.
Un jā, droši vien tāpēc arī Stranger Things tā dolbī man - perfekti raksturo, atgādina un dod vēlreiz pagaršot to, kā bija dzīvot patstāvīgi, laukā un bez tehnoloģijām! Lai gan Netflix būs Netflix un piedalīsies mūsdienu woke īdēšanā - man noteikti bija jādod domāt par bērna seksualitāti Action/Sci-Fi/Adventure seriālā... Balle nost par šo vai pat 2.