Diapozitīvs - Jūtu, ka tuvojas laiks apgrūtināt draugus

Strīmošanas biznesa modelis man diezgan derdz: nekādas kontroles pār User Interface, saturu, politikām, cenzūru un attieksmēm platformā kā tādām. Un tam pa virsu ir dižgrēks: mūzikas totāla devalvācija līdz līmenim, par kuru pirātisms indivīda līmenī ij sapņot nevarēja, nevar un nevarēs. Bet šāds korporatīvais pirātisms? Laikam spēj.
Kad sāku lietot Šproti, tur viss šķita baigi labi, izņemot tās centa desmitdaļas, kuras samaksā izplatītājiem, kuri tālāk tad novirza desmitdaļas no tā cilvēkiem, kuru dēļ vispār līdu tajā platformā - mūziķiem. Bet tagad - šķiet, ka Home sadaļā pavadu krietni ilgāku laiku cīnoties ar stulbu botu, nevis izbaudot muzonu. Un tas nav OK.


Manu personību/kodolu rausta:
- cenzūra;
- simtunviens redesign ceturksnī: ļoti slikti panesu neaicinātas izmaiņas izmaiņu dēļ;
- uzmākšanās ar popsu un tai pielīdzināmu jēlsaturu, lai gan neesmu izrādījis interesi par to. Saprotu, tikai bizness... Saprotiet arī mani: ej dirst!
- tiktok dizaina un cilvēku uzvedības modeļu ekspluatēšanas pieaugošā kopēšana, tā skaitā platformas aizraušanās ar FOMO kačāšanu;
- satura bļa feodālā sadrumstalotība (kas gan vairāk uz filmu strīmošanas anāliju attiecas);
- allaž pieauaugošā cena par sarūkošu saturu, cenzūru un mākslinieku aplaupīšanu? Paldies, nē!
- ar salaupīto piķi Spotify īpašnieks (karamērglis) ieguldās militārajā industrijā un AI?

Paldies, nē!
Zāles pret šo visu? Fizisks medijs - turpināt veidot manu fizisko mediju kolekciju. Šobrīd manu maciņu varo un dvēseli priecē skaņuplašu iegāde, kas par to naudiņu sniedz lielisku skaņas kvalitāti un baudījumu gan ausij, gan acij, gan dvēselei.


Pagājušajā Spotify recap tas zaļais sūds apgalvoja, ka esmu trāpījis 0,5% lietotāju apvidū pasaules mērogā, mērot pēc tur atsēdētā laika. Kad to redzēju, mani divējādas sajūtas pārņēma:
1) intriģēts par šiem datiem un nudien esmu liels mūzikas fans.
2) kauns, ka ar savu maciņu piedalos visā šajā masīvajā mūziķu appišanā, paralēli jūtot kā izsīkst mans entuziasms pret mūziku kā tādu: negaidu relīzes, pohuj par jaunumiem žanros. Ar filmām un Netflix bija gluži tāpat, bet to zampu jau sen nelietoju: pirātisms, kad savajagās un iepūt man, korporatīvā maita tu.


Tagad laikam būs jāskaita dienas, kad apgrūtināšu savā "ģimenes" kontā sagrūstos draugus: šis katliņš ir uzlikts uz karstas liesmas. Ar līdzīgu entuziasmu gaidu filmu strīmošanas un geiminga krīzi. Ja vien jobanajiem geimeriem piemistu mugurkauls...