Diapozitīvs - Kino, tā tulkošana un Baltijas pērle

Kino man ir diezgan tuva lieta un skaņai ir nozīme.
Kaut kā vienmēr ir gribējies mazliet smērēties tajā industrijā, kaut mazliet pabružāties, pavārtīties kādā nostūrī. Runā, ka ilgstoša gribēšana nesot augļus, kosmoss esot pie vainas. Lai kā nu tur nebūtu ar to kosmosu, protestēt idejai tik tiešām un vienkārši nespēšu, jo dzīve kā kino?

1. Kļuvu par kinofestivāla "Baltijas pērle" tulku.
Esmu neaudzināts dzīves pabērns, mošķis un romantisks posts, un apzināti prasu tās karstākās, konfrontējošākās, asiņainākās filmas. Kāpēc? Dzīve tāda!
Citos vārdos - jau no bērna kājas, kad pa kluso ar brāli skatījāmies senča VHS šausmeņu kasetes, kurās laba gaļa nudien netrūka. Kopš tā laika kaut kā piedur visa tā sasmērētā padarīšana - pagulēt bēniņos, pamīcīties uz siltumizolācijas stikla vates, ielīst pamestā objektā un veikt tajā darbības ar savu 35mm filmu kameru, filmiņu attīstot par diapozitīviem lielizmēra projekcijai savā mankeivā... Patulkot filmas.
Tulkošana ir krietns valodas treniņš. Tas labi vairo sarunvalodas prasmes un, pateicoties gaļas videokartei galvā, zīmējas visai skaistas ainas un notikumi diezgan smalkās detaļās, kas nereti atbilst filmētajam vai pārspēj to. Filmu tulkošana savā ziņā ir līdzīga grāmatu lasīšanai. Ko man, iespējams un droši vien, vajadzētu darīt vairāk. Lai gan par šo vēl zinātnieki strīdas.
Tulkošanas gala produkts - dokuments papīrā vai planšetes/laptopa/hlambūka ekrānā ar filmas tekstu. Uzdevums: seansa laikā runāt filmu skatītāju kārajās austiņās. Mans uzdevums sev: sūro ainu valodu nevis slāpēt, bet gan izcelt, spēcināt, vairot. "Fucking Jesus Christ" vietā, piemēram, nevis "Ak, kungs!", bet gan "Jēzus Pistus!".
Subtitrus prasa ļoti reti. Savulaik ir veidoti kinofestivālam Kinopagalms (tur ar Space katru nākamo rindiņu pārslēdza, nebija jārunā) un vienai Forum Cinemas filmai.
Baltijas Pērle apzināti izvēlas neķītrību runāšanu austiņās.
Cilvēki auguši ar to, tam nepārprotami ir sava noskaņa. Un acis nav aizņemtas ar subitriem. Viss ir jauki, ja vien tulki pacenšas un tiem ir kaut kāda balstiņa, un spēja lasīt normāli. Bet nu - visiem, protams, šo dotību nav un visiem, protams, neizdabāsi. Ir nācies dzirdēt divu tanšu kurnēšanu, kāpjot lejā no mašīntelpai blakus esošās tulka kabīnes: "Sabojāja visu filmu! Skrastiņam vajadzēja lasīt!". Dāmas - piekrītu, goda vārds. Bet virtuve ir, kāda ir, vērsieties pie organizatoriem un gatavojieties maksāt skaistāku cenu.

2. Diapozitīvu projekcija.
Visai kinematogrāfiski un ārkārtīgi atmosfērīgi: Telpā ir tumšs, mierinoši dūc diaprojektors, ik pa brīdim metāliski pāršķaudot nākamo kadru uz vinila ekrāna. Bilde ir liela - 1.75m plata, bilde ir kvalitatīva, toņiem bagāta. Skan Dark Ambient žanra mūzika no vinila plašu atskaņotāja.
Ik pa laikam iznesu savu aparātu ārpus privātās telpas un cilvēkiem kaut kā patīk - gan vietējiem, gan ārzemniekiem gan pie manis ciemos, gan publiskos vakaros. Reiz aizbraucu uz Viļņas analogo kino un foto festivālu, kur demonstrēju savus dipus. Esot kā labas izdrukas, cilvēki priecājās un skatījās klusumā, ar vērību. Prieks par to un savdabīga sajūta. Turpinu fočēt un pilveidoties diapozitīvu mākslā uz lielā ekrāna. Kā sanāk? Ja interesē, tad man jāuzrīko sen neuzrīkots publisks diapozitīvu vakars.

3. "Tu esi asiņains cilvēks!"
Pēdējā laikā sanāk bieži atcerēties īpatnēju notikumu. Ketona kauss, gaidam ar draugu lielo starta runu. Pēkšņi man bikšu staru parausta maziņš bērns. Ieskatos acīs un viņš man saka savā nevainīgajā bērna balstiņā: "Tu esi asiņains cilvēks!"
Kā filmās... Ko domāt par notikumu? Pieņēmu zināšanai kā stipri interesantu dzīves notikumu, kuriem īstenībā esmu baigi pateicīgs. Bagātina, iekrāso citādi sūri pelēko. Atgriežoties pie kino kino.

4. Ar Nightqueen smuki apmeklēju lekcijas viņas augstskoliņā.
Viņa - studente. Es - viņas draugs, kas haļavna apmeklē Viktora Freiberga lekcijas, kurās viņš skaisti runāja par filmām, to idejām, veidotājiem, kustībām un skaistajām lietām, kas ar pirmo skatienu nav īsti pamanāmas - baigi iepatikās tā pieeja, nosēdās miesiņā.

5. Šogad? Plāmā ir fočēt abstraktāk un turpināt filmu tulkošanu, protams.
Šoruden citu filmu starpā lasīšu Kaligulu. Vai tiešām tā būs 1979. gada kaut kāda uzfrišināta versija? Filma ir savdabīga, žanram neierasti mākslinieciska un gan jau man atlasīta, zinot tās saturu un manu izrunāšanos. Nē, nu - smalki un pateicībā!
Cik gadus jau esmu Baltijas Pērles tulks? Kādi 12 būs. Šādi izskatījās vienas no pirmajām reizēm: