DIAēta
« previous entry | next entry »
Jun. 9th, 2011 | 01:00
Skan: Ledusskapja kompresors, zogot kaimiņa Wi-Fi
Turpmāk jāpieturas būs pie striktas diapozitīvu diētas.
Beigu galā neaprakstāmi intīma ir tā sajūta, kad tu publiskā vai ne tik lētā vietā veic netiklas darbības (uz ceļiem, guļus, pastiepies vai pietupies) ar OM-1 kameras slēdzi, liekot aizkariņiem slīdēt sānu kustībā, sinhroni kairinot diafragmas caurumiņu, motivējot to savilkties un tad atlaisties, noķerot 35 milimetrus tās dzīves burvības, kuru īsti pat nevar apjaust. Vēl.
Dažreiz pat nākas apjukt par to, kas tad ir tīkamāk - likt aparāta miesiņai tīkami klaudzēt (pareizā [kā filmās] skaņa ir tad, kad slēdzis uzstādīts uz 1/60) vai pirmo reizi uzlūkot perforētajā filmiņā fiksētās nerātnības. Visbiežāk jau šī pirmā uzlūkošana notiek tūdaļ aiz Baltijas Foto Servisa durvīm. Vai arī mājās, ja prāts pēkšņi nesās uz mazohismu. Līdz šai uzlūkošanai atliek vien domāt par to, vai tāds un tāds fotofiksējums, kas ir neglābjami fiksēts ķīmisko elementu izkārtojumā, būs sanācis tāds, kāds tas tika iecerēts fotografējot.
Dažreiz nākas uzsist sev uz pleca par labu ekspozīciju. Dažreiz iekraut pa seju par FAILure. Un tad paglāstīt sāpošo vaigu, jo kļūdas māca. Vispār jau briesmīgi patiess ir apgalvojums, kuru salasījos neprātīgajā netā (aptuvens tulkojums no EN): „fotografēšana ar filmiņu padara tevi par labāku fotogrāfu”, jo ekspozīcijas lietas tad ir jāzina un jājūt – nevar ņemt un šaut un tad pieregulēt fragmu vai slēdzi, noķerot vajadzīgo ar padsmito piegājienu. Es dažreiz veltu max 3 piegājienus, ja sižets ir tā vērts. Vienu stopiņu zem, vienu virs un vienu pa vidiņu. Bet pārsvarā lietoju tikai vienu filmiņas tīšanu un slēdža spiešanu – filmiņai ir resnāks dinamiskais diapazons, līdz ar to trāpīt ir iespējams arī ar 1x.
He, fotografējot ar analogo SLR, man patīk iztēloties kā „nočūkst” filmiņa, ķīmiski iecepinot fotonus. Skaņa smadzenēs ir kas vidējs starp veco 1x lietojamo Mg zibspuldzi un skābes reaģēšanas skaņu. Hehehe
Un tad tu atnāc vai atminies mājās ar filmiņu azotē. Ko tālāk? Jāveic filmiņas apgraizīšana un savietošana inkubatoros. Tiek izvilktas šķēres, uz portatīvā PC monitora uzlikta peintā taisīta balta bilde (gaismas galds :D ) un, skatoties pret šo viendabīgo gaismu, tiek nošķirti kadri un safasēti diapozitīvu rāmīšos. Preferēju melnos. Pavisam smaidīgs kļūstu, ja tieku pie Rīgas Radiorūpnīcā ražotajiem melnajiem diapozitīvu rāmīšiem, kurus augšpusē eleganti rotā RRR simbolika. Lūk. Kadri ir safasēti un atliek tikai viens... Uz plaukta stāv PSRS diaprojektors Peleng 500 AF. Hi-end metiens ar auto fokusu un tālvadības pulti vadā. Pretim tam ir jaunradīts ekrāns, pagatavots no PSRS ražojuma vinila ekrāna, kurš vietām pamanījies ierūsēt. Burtiski – vietām to klāj mazi rūsas plankumiņi, dekorējot citādi vienmuļi balto. Vinilam apkārt ir melns rāmis, veidots no Baltijas papīrā iegādāta papīra. „Nedarbināts” ekrāns izskatās pēc sēru bildes rāmīša, hehehe. Vajadzētu pa vidu arī uztaisīt bildīti, kuru iekarināt tad, kad ekrāns netiek lietots. Tikai tad jāizdomā, kura nāvi es vēlētos godināt. Alesas? Rāmīši tiek ievietoti attiecīgā diaprojektora kasetē un tad ir jautrā daļa. 146cm lielo bilžu vērošana no ~3m distances, fonā uzliekot kaut ko no Industrial/Dark Ambient.
Šī stadija ir atlasīšanas stadija. Daudzi kadri mēdz pamest rāmīšus. Bet izdzīvojušie pēcāk tiek dekorēti ar printētiem datiem uz līmpapīra, secīgi: augšā ir nosaukums, stāvu zemāk ir lietotā filmiņa, diafragmas atvērums, slēdža ātrums, informācija par papildus lietotiem filtriem vai fotografēšanas apstākļiem un kadra cipariņš iekavās. Rindiņu zemāk ir fotografēšanas datums. Tā teikt, manuāli tiek norakstīti „EXIF” dati, kuri fiksēti piezīmju blociņā fotografēšanas brīdī.
Un šādus melnbaltos rāmīšus pēc tam lieku iekš melnas jo melnas diapozitīvu rāmīšu kastītes, kuru rotā baltas uzlīmītes ar melniem burtiem. Tās runā par to, kāds laika posms un kādi diapozitīvi ir atrodami kastītē (saturs, fiksēts alfabētiski – gandrīz katrā kastītē pirmais vārds ir Elga, bet, ja tā nesanāk alfabētiski, rakstu šo: > ^.^ < tad gan sanāk :P ), ar kādām filmiņām tapuši un kāds ir to skaits. Vesela viena vakara (~6h) noņemšanās, lai visu šo radītu un pielīmētu vietās. Patīkama noņemšanās indīd!
Nē, nu – it kā jau varētu ņemties ar krāsu negatīvajām filmām un tad skenēt vai likt izgatavot 10x15 bildes un tad tās skenēt un likt netos... Bet man tagad gribas tūlītējus rezultātus, nevis neskaidru negatīvu, iznākot no bodes. Vienīgi žēl, ka E6 procesa cenai piemetās +1 Ls kaite. Bet nu, saprotami. Diemžēl.
Lūk, kad kastītes ir gatavas, rīkoju diapozitīvu vakarus privātā vai publiskā manierē. Jo skatīties diapozitīvus atmosfēriskas mūzikas pavadījumā ir izvirtīgi labi.
Dažu bilžu slaidšovs šeit.
Beigu galā neaprakstāmi intīma ir tā sajūta, kad tu publiskā vai ne tik lētā vietā veic netiklas darbības (uz ceļiem, guļus, pastiepies vai pietupies) ar OM-1 kameras slēdzi, liekot aizkariņiem slīdēt sānu kustībā, sinhroni kairinot diafragmas caurumiņu, motivējot to savilkties un tad atlaisties, noķerot 35 milimetrus tās dzīves burvības, kuru īsti pat nevar apjaust. Vēl.
Dažreiz pat nākas apjukt par to, kas tad ir tīkamāk - likt aparāta miesiņai tīkami klaudzēt (pareizā [kā filmās] skaņa ir tad, kad slēdzis uzstādīts uz 1/60) vai pirmo reizi uzlūkot perforētajā filmiņā fiksētās nerātnības. Visbiežāk jau šī pirmā uzlūkošana notiek tūdaļ aiz Baltijas Foto Servisa durvīm. Vai arī mājās, ja prāts pēkšņi nesās uz mazohismu. Līdz šai uzlūkošanai atliek vien domāt par to, vai tāds un tāds fotofiksējums, kas ir neglābjami fiksēts ķīmisko elementu izkārtojumā, būs sanācis tāds, kāds tas tika iecerēts fotografējot.
Dažreiz nākas uzsist sev uz pleca par labu ekspozīciju. Dažreiz iekraut pa seju par FAILure. Un tad paglāstīt sāpošo vaigu, jo kļūdas māca. Vispār jau briesmīgi patiess ir apgalvojums, kuru salasījos neprātīgajā netā (aptuvens tulkojums no EN): „fotografēšana ar filmiņu padara tevi par labāku fotogrāfu”, jo ekspozīcijas lietas tad ir jāzina un jājūt – nevar ņemt un šaut un tad pieregulēt fragmu vai slēdzi, noķerot vajadzīgo ar padsmito piegājienu. Es dažreiz veltu max 3 piegājienus, ja sižets ir tā vērts. Vienu stopiņu zem, vienu virs un vienu pa vidiņu. Bet pārsvarā lietoju tikai vienu filmiņas tīšanu un slēdža spiešanu – filmiņai ir resnāks dinamiskais diapazons, līdz ar to trāpīt ir iespējams arī ar 1x.
He, fotografējot ar analogo SLR, man patīk iztēloties kā „nočūkst” filmiņa, ķīmiski iecepinot fotonus. Skaņa smadzenēs ir kas vidējs starp veco 1x lietojamo Mg zibspuldzi un skābes reaģēšanas skaņu. Hehehe
Un tad tu atnāc vai atminies mājās ar filmiņu azotē. Ko tālāk? Jāveic filmiņas apgraizīšana un savietošana inkubatoros. Tiek izvilktas šķēres, uz portatīvā PC monitora uzlikta peintā taisīta balta bilde (gaismas galds :D ) un, skatoties pret šo viendabīgo gaismu, tiek nošķirti kadri un safasēti diapozitīvu rāmīšos. Preferēju melnos. Pavisam smaidīgs kļūstu, ja tieku pie Rīgas Radiorūpnīcā ražotajiem melnajiem diapozitīvu rāmīšiem, kurus augšpusē eleganti rotā RRR simbolika. Lūk. Kadri ir safasēti un atliek tikai viens... Uz plaukta stāv PSRS diaprojektors Peleng 500 AF. Hi-end metiens ar auto fokusu un tālvadības pulti vadā. Pretim tam ir jaunradīts ekrāns, pagatavots no PSRS ražojuma vinila ekrāna, kurš vietām pamanījies ierūsēt. Burtiski – vietām to klāj mazi rūsas plankumiņi, dekorējot citādi vienmuļi balto. Vinilam apkārt ir melns rāmis, veidots no Baltijas papīrā iegādāta papīra. „Nedarbināts” ekrāns izskatās pēc sēru bildes rāmīša, hehehe. Vajadzētu pa vidu arī uztaisīt bildīti, kuru iekarināt tad, kad ekrāns netiek lietots. Tikai tad jāizdomā, kura nāvi es vēlētos godināt. Alesas? Rāmīši tiek ievietoti attiecīgā diaprojektora kasetē un tad ir jautrā daļa. 146cm lielo bilžu vērošana no ~3m distances, fonā uzliekot kaut ko no Industrial/Dark Ambient.
Šī stadija ir atlasīšanas stadija. Daudzi kadri mēdz pamest rāmīšus. Bet izdzīvojušie pēcāk tiek dekorēti ar printētiem datiem uz līmpapīra, secīgi: augšā ir nosaukums, stāvu zemāk ir lietotā filmiņa, diafragmas atvērums, slēdža ātrums, informācija par papildus lietotiem filtriem vai fotografēšanas apstākļiem un kadra cipariņš iekavās. Rindiņu zemāk ir fotografēšanas datums. Tā teikt, manuāli tiek norakstīti „EXIF” dati, kuri fiksēti piezīmju blociņā fotografēšanas brīdī.
Un šādus melnbaltos rāmīšus pēc tam lieku iekš melnas jo melnas diapozitīvu rāmīšu kastītes, kuru rotā baltas uzlīmītes ar melniem burtiem. Tās runā par to, kāds laika posms un kādi diapozitīvi ir atrodami kastītē (saturs, fiksēts alfabētiski – gandrīz katrā kastītē pirmais vārds ir Elga, bet, ja tā nesanāk alfabētiski, rakstu šo: > ^.^ < tad gan sanāk :P ), ar kādām filmiņām tapuši un kāds ir to skaits. Vesela viena vakara (~6h) noņemšanās, lai visu šo radītu un pielīmētu vietās. Patīkama noņemšanās indīd!
Nē, nu – it kā jau varētu ņemties ar krāsu negatīvajām filmām un tad skenēt vai likt izgatavot 10x15 bildes un tad tās skenēt un likt netos... Bet man tagad gribas tūlītējus rezultātus, nevis neskaidru negatīvu, iznākot no bodes. Vienīgi žēl, ka E6 procesa cenai piemetās +1 Ls kaite. Bet nu, saprotami. Diemžēl.
Lūk, kad kastītes ir gatavas, rīkoju diapozitīvu vakarus privātā vai publiskā manierē. Jo skatīties diapozitīvus atmosfēriskas mūzikas pavadījumā ir izvirtīgi labi.
Dažu bilžu slaidšovs šeit.
(nav)
from: annu
date: Jun. 10th, 2011 - 06:50
Pilns sakāmais
Atbildēt | Ļaunuma sakne | Pavedinājums
(nav)
from: mindbound
date: Jun. 12th, 2011 - 07:15
Pilns sakāmais
Atbildēt | Ļaunuma sakne | Pavedinājums
(nav)
from: annu
date: Jun. 13th, 2011 - 05:17
Pilns sakāmais
Atbildēt | Ļaunuma sakne | Pavedinājums
(nav)
from: mindbound
date: Jun. 15th, 2011 - 11:41
Pilns sakāmais
Atbildēt | Ļaunuma sakne