sapīku
atbraucu šurp veltīt laiku sev, darīt savā labā, mācīties
protams, sirds saļima un esmu kāda rokās, laiku veltu viņam, uzmanību tāpat
viss jau ir skaisti, taču jautājums ir - kā nepazaudēties esot blakus kādam? kā lai neapsorbē, neuzsūc to otru tik ļoti?
pēc divām nedēļām dodos tālāk, viņš paliks šeit. un kaut kā radusies sajūta, ka viņam gribas turpinājumu, daļēji man arī (es jau zinu, kad atgriezīšos oktobrī uz 3nedēļām). bet kur tad paliek tas, ka čali man nevajag, gribu būt patstāvīga?
uznācis domājamais, tāds smagnējs domājamais. tīri labi bija sanācis baigi neiespringt. bet kad man šodien pateica: j.(darba kolēģis) vakar esot teicis, kopš mēs ar b. satiekamies, esmu kļuvusi savādāka. un protams, es nezinu ko viņš ar to domāja - pozitīvi, negatīvi? jā, esmu kļuvusi izklaidīgāka, bet kā tas izskatās no malas?

huh
jāripo uz teātri, varbūt satikšu kādu ar ko pārcilāt vai neitralizēt manas domas