pusdienoju Alūksnē, nezinu kafejnīcas nosaukumu, bet nu notikums sekojošs
ienāk liela auguma, pensionārs vai tuvu tam, rokā kruķi un dzeltens maisiņš,kājās lietus bikses, kas turās štrumbantēs
viņš neiet uz bufeti, bet gan paiet man garām t.i. virzienā uz ēdamzāli
pēc brīža viņš apsēžas man paralēlā rindā un sāk ēst (paņēmis no kāda neizēsta šķīvja karbonādi vai kartupeļu pankūku, nezinu ko tieši)
man palika žēl vecā kunga un iešāvās pat prātā doma, kad varbūt uzsaukt viņam pusdienas, tad skopulis manī nodomāja, ka vispār kāpēc man tas jādara, tāpat viņa situācija man ir tāla un nezināma, gan tur ir savi iemesli, kādēļ viņš iet uz kafejnīcu pabeigt citu maltītes utml
skumja sabiedrība, milzīga nabadzība
bet nu kā tur lai būtu, pēc brīža paskatījos viņa virzienā un viņš blenza man virsū, es momentāli aizgriezos, tāds ļoti caurubjošs un nepatīkams skatiens viņam bija
to karbonādi viņš ēda lēni, pēc tam atstāja maisiņu un kruķus uz krēsla un aizgāja uz tualeti
es pametu ēdamzāli