atbraucu no darba, virtuve pilna ar vēmekļu kaudzītēm. viens no suņiem ticis pie maisiņa ar kauliem (mana vaina, no rīta domāju, pateikšu draugam, lai iedod suņiem pa kaulam un paslēp maisu, protams, aizmirsu)
pirmā doma, vot rakstīšu viņam dusmu pilnu ziņu, ka nav nolicis to maisu kur citur. sapratu, ka nav jēga. nav jēga vispār kaut ko iebilst, pukstēt, jo viņa steiga un nevērība pret sīkumiem nekad nebeigsies. vēlāk vācot vēmekļus pierimu un pieņēmu visu, priecājos, ka suns ir dzīvs, bez aizstrēgušām zarnām utml.
aizgāju uz kūti, salasīju olas. vairums no viņām atsākušas dēt, tā jau labi olu ēdieni iet iekšā, bet krietni pa daudz, ja ir 6 olas dienā, domāju kam nodīlot.
uzvārīju ūdeni, uztaisīju tēju un klejoju turpu šurpu ar domu, ko nu ēdīšu.
izlasīju iepakojuma sastāvu un uzlēju ūdeni roltonam. piemetu pāris vakar vārītos brokoļus un majonēzi, ēdams! šovakar atļaujos ēst ātri pagatavojamu, bezvērtīgu pārtiku. galvenais, lai tas nepaliek par rutīnu.