Pārmaiņas. Mēs augam un šķiet esam paaugušies tiktāl, ka ar drosmi ejam jaunos, nezināmos ceļos.
Brīžiem paliek skumji, brīžiem optimisms ļaujas fantāzijai par kalniem un brīvību, ka mani nekas neturēs un došos tālēs prom no ierastā, labi pazīstamā.
Šīs mājas ir un paliks mūsu kopīgi veidotas un kad manis šeit nebūs, viņš mani jutīs sienu triepienos, palagos, putnu aizkaros, gleznās un eļļotajos logos.
Šonakt nespēju aizmigt un skrēju caur nesenām atmiņām," ko es palaidu garām?"
Protams, tā gadās, kādam sāp, kāds skurbulī iemīlas, tas ir tik dabiski un skaisti. Vismaz tā es sev to izskaidroju.
Varbūt, ja Karolina nebūtu šeit es juktu vēl vairāk prātā. Paldies, ka man ir atsūtīts šis cilvēks kā glābiņš no pašiznīcības.
Biežāk možu prātu, sirsnību un līdzcietību jums visiem, cibiņi!