Kāpēc reizēm lepnums ir svarigāks par jūtām? Kāpēc ir tā, ja divi cilvēki ilgojas viens pēc otra, bet abi slēpjas aiz sava lepnuma un stāv tā kā auni katrs savā laipas pusē? Pats trakākais jau ir tas, ka risinājuma jau šajā situācijā nav (vismaz līdz brīdim, kamēr kāds piekāpjas). Bet piekāpšanās tā ir liela māksla. Tas nozimē, kādā brīdī spēt pateikt sev, ka tā gluži varbūt nav, un ka tā to risinājumu nevar atrast, ja stāvēs tēraudcietā pozīcijā. Jāsper ir solis uz priekšu, vai tieši atpakaļ. Kā nu kuro reizi tas sanāk. Bet, stāvot uz vietas, nekur tālu netiksi.