Šodien uz brīdi sajutos tā, it kā būtu pārdevis dzimteni. Nebiju domājis, ka tajā visā saskatīšu ko emocionālu. Bankas darbinieks palūdza uz 15 minūtēm iziet, teju vai tādēļ, lai es spožajā saules gaismā un pavasara vējā apdomātos un tomēr privatizētu kādu Latgales ezeru vai vismaz Latvijas Gāzi. Bet es, nodevējs, savācu savus 30 grašus un, ierāvis galvu žaketes apkaklē, lavījos prom nah. Tā es pārdevu savus privatizācijas sertifikātus, kuriem iekavās bija rakstīts (par nodzīvoto).