Kaut kas tevī ir tāds dīvaini slimīgi pievilcīgs. Tāds fokuss, vērotāja skatiens, klusa klātbūtne. It kā tevis nav - bet patiesībā visam seko tāda vientulīga, asa acs. Tajā ir arī kaut kas valdzinošs, jo šī vientulīgā acs pievēršas objektam ar nepastarpinātu uzmanību, kaut arī tikai uz mirkli.

Bet tomēr, tajā ieskatoties, pārņem šermuļi un gribas iziet ārā, svaigā gaisā.

(Reply to this)