"Ap 1998. gadu, strādājot skolā, sastapos ar kādu problēmu. Skolniece Kristīne (vārds mainīts) ļoti labi mācījās līdz 9. klasei, bet 10. klasē stundas laikā nereti raudāja, uzvedās neadekvāti, ari sekmes krasi pasliktinājās. Uz skolotāju jautājumiem, kāpēc tā notiek, Kristīne atbildēja: «2000. gadā tā kā tā būs pasaules gals, kāda jēga vairs mācīties!»
Reiz Kristīne klases priekšā izplūda vēl lielākās emocijās: «Jūs, skolotāj, atceraties savu jaunību, jūs to visu esat izbaudījusi, bet mums būs pasaules gals, visiem jāmirst 20 gadu vecumā...» Tā kā Kristīne nemācījās manā audzināmajā klasē, tad es tik sīki un smalki nezinu, vai skolotāji lūdza viņas vecākus meklēt mediķu palīdzību vai problēmas atrisinājās pašas no sevis. Esmu vien dzirdējusi, ka tagad ar Kristīni viss ir kārtībā, viņa mācās augstskolā.
Par šo gadījumu iedomājos, kad nesen satiku ilgi neredzētu paziņu Daci, kurai darbam iekšlietu struktūrās vajadzēja izziņu, ka viņa nav psihiatra uzskaitē. Izrādās, ka 90. gadu sākumā viņa pusaudža gados bija sastresojusies par aizejošo jaunību un dzīvi vispār, bet vecāki meitu bija aizveduši uz psihiatriskā dispansera poliklīniku. Toreiz viens no labākajiem ārstiem viņu uzklausījis, teicis, ka tā nekāda «drausmīgā» saslimšana nav.
Tiesa gan, kaut kādas tabletes izrakstīja. Vienu pudelīti Dace izdzēra, un dzīvesprieks atgriezās."


(c) Rīgas Balss (pie raksta minētas divas autores, tā ka nav skaidrs, kura īsti te runā pirmajā personā)