Bieži vien mēs uzskatām, ka, atsakoties no gaļas ēdieniem piektdienā, mēs esam izpildījuši visu, ko no mums gaida Baznīca un ko vēlas Kristus. Bet šī atteikšanās ir tikai pirmais solis, kuram ir jānoved līdz dziļākai atsacīšanās izpratnei. Tā mums atgādina, ka mēs nedrīkstam pieķerties šīs pasaules labumiem un tos uzskatīt par galveno vērtību un dzīves mērķi. Jārūpējas, lai visu to, ko Baznīca prasa, mēs neizpildītu tikai pienākuma pēc, tīri formāli. Tā būtu nepareiza un nepilnīga pieeja šim 40 dienu gavēņa laikam, kuru mums piedāvā Baznīca. Ja mēs šo gandarīšanas laiku pavadīsim kā jebkuru citu gada laiku, atceroties šo 40 dienu nozīmi tikai pēdējā nedēļā pirms Lieldienām, tad īstenībā mēs būsim pagājuši garām šīm 40 dienu ilgajām rekolekcijām, kas ir domātas mūsu garīgajai atdzimšanai. Šis laiks nedrīkstētu būt bēdu laiks, jo pats Kristus ir pārmetis farizejiem, ka viņi gavē savilktām sejām. Kristietis gavē un gandara ar prieku; patiess gandarīšanas akts dvēselē atnes īstu prieku. Kristietis, kad viņš gavē, kad viņš gandara, jūt nepieciešamību tajā pat laikā pavadīt arvien ilgāku laiku lūgšanā, jo viņa dvēsele kļūst arvien tīrāka un tuvojas Dievam. Viņš vairāk izjūt Dieva klātbūtni. Patiesa gavēšana un patiesa lūgšana atver sirdi arī uz tuvāko. Viņš saprot, ka bez tuvākmīlestības nav patiesas Dieva mīlestības.

(Reply to this) (Parent)