nebūtu patīkami, ja tikai labu laiku pēc nāves atklātu, ka esi miris. Svēdenborgs stāsta, ka ar jauniņajiem mūžībā tā gadoties. Dzīvojot, dzīvojot, un tikai neviļus ievērojot, ka istaba tā kā maķenīt mainījusi formu, kļuvusi lielāka vai mazāka, bet citas, tai pašā dzīvoklī, vipār pazudušas vai uzradušās klāt, un visapkārt kaut kādas dīvainas lietas, kuru pielietojumu tu nezini, un tad, iedomājies, kādudien pamani, ka arī dienasgrāmata publicēta.

(Reply to this)