Ir divi veidi, kā iesākt, pavadīt vai nobeigt pirmdienas rītu: var uzreiz piedzerties un blisināt acis - tas ir pirmais veids, pārbaudīta un klasiska vērtība, bet ir arī otrs - cienīgi pabrokastot vienā kafejnīcā ar trim bandītistiska paskata vīreļiem, kas dzer tēju: "Devuška, a možda čajku, takovo - zavarnovo, nu čajņiček, požalusta!", satraukti kaut ko čukst viens otram ausī un liek roku ap pleciem, pabrokastot, lasot patukšu avīzi, kurā aiz garlaicības izlasi pat biznesa pielikumu, apēd savu omleti un kafiju, tad dodies uz tuvāko grāmatu veikalu un nopērc "Piecus Stāstus par Piecām Sievietēm, kas Mīlēja Mīlēties" (par to es jums jau vakar stāstīju, obligātā literatūra, lai arī iesējumā ar bantīti un tulkojis Edgars Katajs), nopērc Ērlenna Lū "Naivi, Super" (viena no lieliskākajām jaunās vienkāršības grāmatām: "Kādu rītu, kamēr mans brālis vēl gulēja, tētis atrada putniņu beigtu. Viņš apglabāja to netālu no mājas. Kad brālis pamodās, tētis sacīja, ka putniņš esot izveseļojies un aizlidojis mājup. Viņš teica, ka brālis esot tik labi viņu kopis un tik jauki pret to izturējies, ka tas izveseļojies. Ne tētim, ne mammai nebija dūšas pateikt, ka putniņš ir miris. ...Mans brālis bija izdarījis visu, kas viņa spēkos, lai izglābtu putniņu. Un tagad viņš uzzināja, ka tas ir aizlidojis. Viņš bija priecīgs. Bija jauki iedomāties, ka putniņš ir kaut kur ārā. Vesels. Un ka viņš ir tam palīdzējis. Brāli vien nedaudz sarūgtināja tas, ka viņš nebija no tā atvadījies. Manam brālim droši vien bija radusies sajūta, ka pasaule ir laba. Ka ir iespējams kaut ko izdarīt un ka dažreiz kļūst nevis sliktāk, bet gan labāk. Brālis joprojām domā, ka tas kaijas mazulis izveseļojās. Neviens viņam tā arī nav pastāstījis, kā notika patiesībā."), nopirku Marka Hedona "Savādo atgadījumu ar suni naktī" (līdzās bija nopērkama šī pati grāmata angļu valodā tīri glītā kabatas formāta iesējumā par diviem latiem lētāk, taču tomēr nopirku latviski, jo arī smuka - ar daudz shēmām un ilustrācijām, un lappušu numuri ir apvilkti ar aplīti: "Un tajā sapnī gandrīz visi cilvēki bija miruši, jo viņiem bija pielipis vīruss. Taču tas nav parastais vīruss. Tas ir tāds kā datorvīruss. Un cilvēks to dabū, kad inficētā persona saka ko tādu, kam ir īpaša nozīme, un to pauž ar sejas izteiksmi, līdz ar to cilvēks vīrusu var dabūt, at redzot inficēto personu televīzijā, un savukārt tas nozīmē, ka vīruss visā pasaulē izplatās ļoti ātri. Kad cilvēks ir dabūjis to vīrusu, viņš tikai sēž uz dīvāna un neko citu nedara, ne ēd, ne dzer, un tā arī nomirst."), nopirku Matsa Trāta "Haralas dzīvesstāstus" (sen jau gribēju, bet cena man visu laiku lika nodrebināties, nu, tā arī nesagaidīju, ka nocenos, nopirku tāpat, nu, tie tur dzejoļi, kuri katrs ir kā uzraksts uz kāda ciemata kapsētas krustiem: "Gerda Keblika. Pensiju es nedabūju. Dzīvoju tikai no vitamīniem. Nekādas citas zāles gan nedzēru."), nopirku Erika Hansena "Vēstījumus par sargāšanu" (šī bija jau pazudusi no veikalu plauktiem, acīmredzot izdots papildmetiens), nopirku Gunta Dišlera "Dieva un cilvēku vēsturi Vecajā Derībā" (bieza un nocenota, kamdēļ gan nenopirkt, vai ne), kad pirku pārdevēja man beigās jautāja, vai nevēlos iegādāties pircēja karti, bet es saku, kāpēc jūs to man tagad sakāt, nevis pirms es samaksāju tos 40 latus, mēs abi smejamies, es dodos prom ar smagu plastmasas kulīti rokā, spīd saule un rādās, ka drīz plauks pumpuri, lūk, arī tā var iesākt pirmdienas rītu, un arī neslikts variants, ziniet.