atcerējos - es kaut kad šorīt vai vakar izgāju uz ielas un bija tāds rudenīgs dzestrums, tāds, kad vēl spīd saule un gluži nelīst, bet ir skaidrs, ka auksts, vienkārši tu vēl neesi paspējis nosalt, tu esi nupat iznācis no telpām, un šajā dzestrumā skaidri jūtamas kaut kādas ēdienu smaržas, nu, drīzāk jau smakas, tāds ēdnīcu ēdiens, kas tiek gatavots lielos katlos vai cepts kaut kāds dārzeņu gaļas sacepums piecdesmit vai simts porcijas bez īpašas kulinārās izsmalcinātības, tāda smaka ir raksturīga skolu ēdnīcu (vai tās joprojām sauc par kopgaldiem?) saimniecības telpām, nē, tas sajaukums ar rudenīgo gaisu ir raksturīgs kaut kādam skolas pagalmam, kāpņu telpai no sētas puses, nu, kaut kur tur, kur tiek izvadītas ventilāciju caurules, šajā smakā ir tik daudz no agrāku laiku šķebinošās bezcerības, ka taisni vai jābrīnās, kas vēl tur ir bijis, izņemot smaku, un tu to lieliski atceries, pietiek iziet tādā rudens dienā uz ielas, kur neveiklā buljona dzertuvē izlijis vakardienas vārījums, un tu saproti, ka sasodītā bezcerība jau palikusi tieši tāda pati, nē, bezcerība ir daudz stiprāka kā tajos laikos, kad tu biji mazs, noskrējies puika