un vēl es pamodos ar skaidru domu par to, kāpēc cilvēki raksta dzejoļus... es biju sapnī visu tā smalki un loģiski izdomājis... ka cilvēki raksta dzejoļus, lai iegūtu savā īpašumā kaut jel kādu attaisnojumu tam, ka viņi dzīvo... jo visam citam, ko iespējams darīt, nav ne vismazākā sakara ar to, kā dēļ ir vērts dzīvot... pareizāk sakot, visam citam agri vai vēlu var atrast izskaidrojumu, cenu, pašlabumu un saskatīt to, ka nekādas citas jēgas patiesībā nav... ar dzejoļiem ir grūtāk... tu uzraksti dzejoli... nu un, ka sliktu... nu un, ka tas nevienam nav vajadzīgs... un, ja nu kaut kad vēlāk... vēlāk tomēr izrādās, ka tam ir kaut kāda maza, maza jēga? var taču tā būt...