un bieži vien ir tā, ka tu dzīvo un dari kaut ko, vai pat izdomā kaut ko speciālu, pagriez visu savu dzīvi jaunā virzienā un vienalga saproti, ka visu dari nepareizi, nē, ne jau to, ka virziens nepareizs, iespējams, arī iepriekš virziens ir bijis tīri tā neko, taču tas, kā tu to dari, ir nepareizi, tā nepareizība ieķērusies kaut kur sīkākajās domas-rīcības-kustības šķirbiņās un visu samaitā.. kā vienmēr.. un vēl ir tā, ka tu neproti būt laimīgs, nepadarot nelaimīgus citus, protams, tev liekas, ka tie ir citi, kas neprot priecāties par tavu prieku, jā, nezin kāpēc citi ir tie, kas izvelk visu tavu nepareizību dienas gaismā un baksta ar pirkstu - tev jādara tā, tev jābūt priecīgam un laimīgam, tev jābūt brīvam un pieaugušam, un tu nesaproti, tu domā - kā tad tā, es taču jau esmu, es taču visu daru pareizi, kāpēc citi to neredz, kāpēc citi par mani nepriecājas, bet tikai skauž un nīst, un tad, kad tu to nodomā, tu apmeties riņķī kā lapsa, ko nobiedējusi pašas astes kustība aiz muguras, tu atskaties un saproti, ka arī domā tu nepareizi...