Sapnī biju nonācis cietumā. Nav zināms, par ko, bet jautrā kompānijā - ar Kārli Vērdiņu un vēl pāris domubiedriem, ar kuriem kopā izstrādājām bēgšanas plānu. Jau sapnī tas šķita ģeniāls, bet tagad, ja tā padomā - vēl jo vairāk. Mēs sadraudzējāmies ar apsargiem un sākām viņiem stāstīt, ka mūs drīz atbrīvos - kuru katru dienu pienāks pavēle par izlaišanu no cietuma. Norunātajā dienā mēs vieniem apsargiem (tiem, kas sargā pie kamerām) pateicām, ka tur apakšā pie izejas jau esot viss nokārtots, savācām mantas un pārliecinātā solī devāmies lejup - pie vārtiem. Plāa galvenais elements bija izlikties, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek. Tur, pie vārtiem, savukārrt, pateicām, ka nu tā diena ir klāt, un mums tur augšā esot viss nokārtots. Tā kā apsargi jau iepriekš bija sagatavojušies mūsu promiešanai, nekādi lieki jautājumi neradās. Atceros, Kārlis vēl bija pieteicis tiem, kas palika kamerā - ja mēs pēc divām minūtēm neatgriežamies, lai zvana grupai "Sigma". Grupas "Sigma" koncertturnejas busiņš tūdaļ piebrauca pie cietuma vārtiem un mūs savāca. Tā, lūk.