Redzēju sapnī, ka esmu kaut kādā jocīgā veidā nokļuvis pagātnē - it kā pats savā jaunībā, it kā tomēr laikā un vietā, kurā es nekad neesmu bijis, taču ar šodienas zināšanām un ar nojausmu par to, kas tajā laikā notika. Pirmā epizode bija lielā skaņu ierakstu studijā, acīmredzot - "Melodija" - kur nupat pabeigts ierakstīt grupas "Menuets" plati "Dzeguzes balss". Pamostoties, biju pārliecināts, ka runa ir par septiņdesmito gadu vidu, taču tagad atceros, ka nē - tas bija astoņdesmito pašā sākumā. Nu, jūs taču zināt to plati - ar Imantu Kalniņu tādā Jēzus Kristus tēlā. Studijā bija mērens satraukums, bija atnākusi dziedātāja Inese Pabērza, aplūkoja plates vāku, parakstīja kaut kādus līgumus un es trinos apkārt, man niezēja pirksti pateikt viņai, ka šī ir ļoti laba plate un šis ir ļoti nozīmīgs mirklis, ka vispār viņa pat iedomāties nevar, cik nozīmīgā vēstures brīdī viņa šobrīd atrodas. Sapnī man tas šķita tik acīmredzami - gan tas, cik šis brīdis ir izšķirošs, gan tas, ka viņai taču noteikti nav ne jausmas par to. Tagad, domājot par šādu situāciju, tas vairs nešķiet tik viennozīmīgi - nu, labi, Menuets, bet nav jau nekāda visu laiku svarīgākā plate. Un, no otras puses - kāpēc gan viņai tobrīd tas arī nebūtu šķitis kā pats svarīgākais notikums viņas dzīvē? Varētu taču tā būt.
Pa vidu bija visādi pseidovēsturiski momenti ar padomju un latviešu motīviem, bet otrā epizode notika tajās pašās telpās, tikai acīmredzami gadus desmit vai piecpadsmit vēlāk. Sākās kaut kāds puslegāls koncerts, es jau ar zināmu interesi gaidīju, kurš no slavenajiem pagātnes mūziķiem nu kāps uz skatuves - ahā, tas bija Linga vēl grupas ZigZag laikos, citiem vārdiem sakot, 1989. gada latviešu pankroks. Bet aizraujošākais bija zālē sastapt pavisam jauniņu Regnāru Vaivaru un pilnīgi neatpazīstamu Džilindžeru īsi apgrieztiem matiem. Tikai pēc tam, kad viņš sāka ar mani runāt, es mēģināju saprast, kurš tas ir (tieši tā - "Kuru nu mana zepamziņa būs tagad man iesmērējusi sastapt šajā ceļojumā laikā?"). Viņš kaut ko man jautāja, kaut ko stāstīja par saviem plāniem nodarboties ar teātri, šķiet, viņš man jautāja, uz kuru teātri viņam iet, un es, iekšēji ķiķinot, jau gribēju pateikt - "Ej uz Dailes teātri, tur tev viss izdosies!", bet tad sāka aurot Linga un es aizgāju meklēt, kur palicis mans piecgadīgais dēls.