šodien uz ielas stūra, es eju pa ielu, nu, ziniet, tāda piektdienas pēcpusdienas burzma pilsētas centrā, cilvēki skrien, mašīnas iestrēgušas krustojumā, uz ielas stūra stāv kāda sieviete, maza, gaiši zilā neilona vējjakā, nu, nekāda, stāv ar mobilo telefonu rokās, pareizāk sakot, viņas ir divas, otra it kā cenšas šo pirmo aizsegt no visām četrām pusēm, bet redzama jau tik un tā ir tikai tā viena, to otru es vispār neievēroju, bet šo pamanīju, tā jau parasti izskatās cilvēki, kuriem noticis kaut kas slikts, kaut kas briesmīgs, nupat nozagta somiņa ar visu naudu vai arī kaut kur tepat tuvumā notikusi avārija un viņa to visu ir redzējusi, acis, nu, tādas neredzošas, kā jau tad, kad tu runā pa telefonu uz ielas, bet zem acīm divas vai trīs milzīgas asaras, gluži kā tās rasas lāses, kas reklāmas klipos, taisītas no parafīna, turklāt viņa jau vairs neraud, tās asaras ir jau kādu minūti vai divas vecas, taču nekur nepazūd, palikušas uz vaigiem, cilvēki iet garām, nu pareizi, visapkārt pilns ar cilvēkiem, ja tas būtu, iedomājieties, ja tas būtu tuksnesī vai tumšā naktī uz vientuļa ceļa, tad jau katrs apstātos un paprasītu, vai nevajag palīdzēt, bet te ir tik daudz cilvēku, tādos gadījumos neviens nepalīdz, es arī, eju garām, patiesībā tā bija viena sekunde, tas viss, ko es te tagad stāstu, patiesībā bija tikai viena sekunde, es dzirdu tikai vienu frāzi, ko šī sieviete, nu, parasta tāda, neizskatīga maza sieviete ar mobilo telefonu un draudzeni, es dzirdu, kā viņa kliedz telefonā, klusām, bet kliedz, uzsvērdama katru vārdu, viņa saka: "ES TEVI GAIDU!"