nabaga visi
sen senos laikos, vīlušies pasaulē, biju sev fofmulējusi, ka visi cilvēki ir stulbi, vientuļi un cietsirdīgi, un nevar izrauties, jo viens bezgalīgi pa riņķi izriet no otrā un trešā. pēc tam es mazliet paaugos, un man sava atziņa šķita juvenīla un muļķīga. un tad notika dzīvē, un es atkal aizvien biežāk atgriežos pie šīs domas par mūsu ierobežotību izziņā/sapratnē, mīlestībā un morālajās spējās.